- Vakardiena bija ļoti slikta diena. Ko es pateicu, kas Tevi aizskāra?
- Pārsvarā tas, ka Tu pateici, lai es izbeidzu ar neīstas līdzjūtības izrādīšanu, kad es pateicu, ka Tu man rūpi. Arī tas, ka Tu pateici, ka vēlies izdzēsties no Snapchat un, ka Tev nepatīk cilvēcisks kontakts.
- Es negribēju Tevi aizskart, piedod. Es to biju domājis vispārināti, vienkārši dažreiz mani izved no pacietības tas, ka cilvēki uzskata, ka viņiem ir jāizrāda līdzjūtība un neīsta empātija, kad es jūtos slikti. Cilvēki to dara pārsvarā tikai pieklājības pēc. Par Snapchat - arī tas nebija domāts par Tevi. Vienkārši es neredzu jēgu tam, ka man ir ''streak'' ar kaut kādiem 20 cilvēkiem. Tas ir nogurdinoši un bezjēdzīgi. Tajā pašā laikā es arī uzskatu, ka patiesībā ir mazliet skumji, ka mēs tik daudz laika pavadām, runājot Snapchat kā divi pusaudži. Un kad mēs satiekamies, ir tikai sekss. Un mazās sarunas.
Par cilvēcisku kontaktu - Tu ļoti labi zini, ka man patīk būt ar Tevi, pieskarties Tev un just Tavu smaržu. Pat nezinu, kādēļ es to pateicu, gan jau arī tas bija domāts vispārināti.
- Paldies. Saprotu arī to, ka biji alkohola reibumā un neatradies no labākajiem stāvokļiem garīgā ziņā. Lūdzu, nenoraksti visu veidu empātijas izrādīšanu kā tikai pieklājību. Var arī gadīties, ka cilvēkiem patiesi rūp. Es teicu - Tu ar mani vari runāt, ja kas lēcies. Tu atbildēji, ka nevēlies runāt par tādām lietām, kad esi pie manis. Kā arī, Tu varētu ar mani parunāt, pirms izlem trešdienas vakarā piedzerties.
- Kādēļ gan? Kāda atšķirība no trešdienas vai piektdienas?
- Es domāju, ka man tas nav jāsaka. Kā arī, vienam dzert nav normāli.
- Tad dzer kopā ar mani. Un es biju ar draugiem, par kuriem viņai nemaz nav ne jausmas.
- Ar to jaunu zālītes grupiņu?
- *dīvaini paskatās*
- Es vienkārši uztraucos.
- Tev nav jāuztraucas.
- Ak, vai esi par to pārliecināts?
- Jā, esmu piedzīvojis trīs pasaules karus, tādēļ nedomāju, ka neliela novirze no normalitātes man nodarīs skādi.
- Tāds iespaids, ka Tev ir vienalga par visu.
- Man nav vienalga par Tevi. Un nikotīnu. Man tas ir pietiekami, paldies.
- Un Tu nespēj saprast to, ka tieši tas mani tik ļoti biedē?
- Nē, kādēļ?
- Man arī nav vienalga par savu nākotni. Es pat telefona piezīmēs esmu ierakstījis - ''vai nu es būšu ārsts, vai arī es veikšu pašnāvību''.
- *asarainām acīm* Un Tu nesaproti, kādā pozīcijā Tu mani nostādi? Kas būs, ja, Dievs pasarg, mūsu starpā nekas nesanāks? Vai Tu uzskati, ka nikotīns Tev palīdzēs eksistēt?
- Es nesaprotu, ko Tu ar to domā. Jebkurā gadījumā nākamgad es dodos uz Latviju, kā Tev šķiet, kas notiks?
- *pauze*
- Īstenībā es atsakos par to pat domāt.
- *pauze*
- Vai tagad Tu saproti, kādēļ man nepatīk cilvēkiem stāstīt par savām problēmām? Ja man par tām nav jārunā, tad man pašam arī vieglāk ir eksistēt.
- Es vienkārši nevēlos, lai Tu visā padodies. Rodas iespaids, ka Tu nemaz neesi ieinteresēts palīdzībā vai tajā, lai lietas ietu uz labo pusi.
- Tas nav tik vienkārši, kā Tev šķiet. Kad man bija 14, man bija nozīmēta psihoterapija. Terapeite pateica, ka es visu atlikušo dzīvi būšu pesimists/reālists. Un ka es uzaugu pārāk ātri. Tādēļ arī man ir problēmas komunikācijā ar vienaudžiem.
- Es nepārzinu Tavu dzīvesstāstu pietiekami labi, lai pateiktu ko vērtīgu. Bet kā būtu, ja es būtu tas cilvēks, kuram klātos slikti? Vai Tev par to būtu vienalga? Un vai Tu nevēlētos, kaut Tu varētu kaut kā palīdzēt?
- *smejas* Man viss ir kārtībā.
- *dīvaini paskatās*
- Nav tik traki. Vienkārši nedomā par to. Es arī par to nedomāšu un man klāsies labāk. Ceru, ka nenožēlo savu izvēli, kad nolēmi uzsākt lietas ar mani.
- Es nenožēloju, ka ''ņemos'' ar Tevi. Zinu, ka tas izklausīsies ļoti cliche, bet man ļoti rūp cilvēki, par kuriem man nav vienalga. Ja Tev tas palīdzēs, tad es centīšos par to daudz nedomāt.
- Es vienkārši vēlos Tevi noskūpstīt un aizmigt ar Tevi azotē.
