keepitreal

bija jāņu nakts.

nelija un bija diezgan silts. džemperī un šortos nesala. odi gan koda.

bijām diezgan dziļi laukos. ārkārtīgi skaists reljefs, skaista daba, svaigss gaiss un jauki cilvēki.



gandrīz visi bija aizgājuši uz māju gulēt, es gan drosmīgs un stiprs sēdēju savos 15 gados, dzēru aliņu pēc aliņa, skatijos ugunskurā un domāju cik laba ir tā dzīve.

pretī sēdēja tikai viens cilvēks. nu tāda blonda jaunkundze ar vainadziņu galvā, melnu parastu sportiska tipa džemperi un džinsām.

mums abiem kājas bija slapjas, jo agrā rīta rasa mērcēja apavus, bet tas netraucēja jo ārā taču bija vasara.

tā nu mēs sēdējām, es pat toreiz vēl nepīpēju, iedzert gan patika.


bļe tas bija tik sasodīte sen, bet bija fantastiski.



nu mēs tā sēdējām. divi vien. mēs vispār nerunājām. apkārt bija ABSOLŪTS klusums. skanēja tikai mans aliņš un nedaudz gruzdēja ugunskurs.



tā nu es pirmoreiz iemīlējos.
un tas izdrāza daudz daudz daudz daudz daudz daudz daudz gadus manas dzīves.


bet tā nakts bija izcila. vasaras naktis vairs nekad nebūs tik izcilas.


bija literatūrā reiz jālasa viens darbiņš latviešu. tik sasodīti centīgi mēģinu atcerēties kā saucās. bet par daudz kurīta trafka- neatceros.
karoč sens latviešu darbs par jāņu nakts maģiju un mīlestību. kur divi cilvēki iepazinās mistiski nereālos sapņainos apstākļos. smalkāk es nemācēšu pastāstīt.

bet es atradīšu to darbu.




jūtos dirsā. jāiet gulēt.

ar labu