Laikam ir pienācis tas mirklis, ka jāpārtrauc lieka publicitāte un jāpazūd no šīs pasaules - protams, ne pavisam, bet tikai uz laiku...

Kamēr viss apkārt nomierinās.

Tomēr šodien nebija tā labākā diena...

Šodien būs laba diena... Beidzot es tikšu laukā no mājām...

Ja man mājās nāksies pavadīt arī rītdienu, tad es laikam nojūgšos...

Viss... Man apnika slimot... Un es ļoti ceru, ka rīt man būs stipri labāk. =)

Lūk, pierādījums tam, ka amerikāņi arī pratuši filmēt labas filmas: E.T. the Extra-Terrestrial.

Nu viss ne tā, kā normāliem cilvēkiem... Tā vietā, lai mierīgi sev gulētu, izbaudot neplānotās brīvdienas, es pamostos 4 naktī pilnībā izgulējies un pēc pusstundas vārtīšanās pa gultu, cenšoties aizmigt, domā iešāvās tikai viena doma: "Vajag paēst!" =)

He... Manam kaķim ir auksti... To vien dara, ka gar sildītāju grozās =)

Tomēr esmu zaudējis cīņu un esmu saķēris šo gripu...

Nu, nekas... Atliek šodien noturēties līdz vakaram uz kājām, bet jau rīt varēs jau nedaudz paslimot...

Esmu nolēmis kļūt par nopietnu cilvēku...

Un tagad domāju, kādai ir jābūt manai attiekmei pret emuāru rakstīšanu?

Tagad es varu sevi saukt par pilnvērtīgu paranojiķi - mana datora cietais disks tiek nošifrēts ;)

Slimības sāk uzbrukt! Laiks sāk cīnīties pretī!

Cik gan ir patīkami beigt darba dienu 18:00...

He... Beidzot atsāka strādāt arī inbox.lv POP3 serveris, un pastkastīte atkal mēstuļu pilna...

Ciba atkal nestrāda, bet domas krājas...

Zinātnieki aprēķinājuši, ka pēdējo 5500 gadu laikā uz Zemes ir notikuši apmēram 15 tūkstoši karu, kuros mira vairāk nekā 3,5 miljardi cilvēku. Visā savā ilgajā vēsturē cilvēce mierā ir nodzīvojusi tikai 292 gadus. Un nav nekādu iemeslu domāt, ka tuvākajā laikā kaut kas mainīsies.

Laikam jau nav iespējams atjaunot vecās attiecības... Cenšoties atgriezt to, kas bijis, ar vien vairāk ir jāpaliecinās, ka vairs nav tas, ka kaut kas trūkst...

Uzticēšanās var maksāt dzīvību!

Austiņas halāta kreisajā kabāta, pele - labajā, bet dators padusē... Un aiziet uz virtuvi ēst vakariņas ;)

(He brīžiem jūtos, kā galīgs frīks)

Es šodien sapratu, ka man patīk lielas sniegpārslas... Vērojot, kā šie sarežģītie un unikālie ledus kristālu veidojumi lēnām un nesteidzoties krīt lejā, kaut kur iekšā manī veidojās savāda miera un sakārtotības sajūta... Pat apkārtējie pilsētas trokšņi nespēja ieviest manī atpakaļ to haosu, kas ikdienā valda par mani...