bet tavā gadījumā tā jau ir pašnāvnieciska vēlme sagādāt sev sāpes..
to par cilvēcīgu nenosaukt.. :)

Hm... Tu man liec aizdomāties, skatoties uz šo visu no cita skatu punkta...

pati nesen kļūdījos naida jautājumā.
bija viens cilvēks, par kuru domāju, ka ienīstu viņu tik ļoti, ka drebuļi uzmetas tik iedomājoties. bet tad vienā brīdi sapratu, ka kļūdos.. daudz vairāk es ienīstu pati sevi. tad bija šoks. to atklājot un saprotot, apzinot kā patiesību, neienīstu vairs ne to cilvēku, ne sevi tik vairs..

kaut eksperimenta pēc, kaut vienreiz salauz to savu iepriekšpieminēto `pozitīvo` tēlu. pašam varētu būt interesanti redzēt reakciju.

no bedres vienīgais ceļš, kas ved, ir ārā no tās...

šī kļūda ilga savus desmit gadus..

Bet varbūt Tavā gadījumā visu laboja laiks? Tomēr 10 gadi ir pamatīgs laika posms...

nē, nē un vēlreiz nē.
ar katru gadu naids pieauga pret to cilvēku. tagad tas kaut kā mainījās, kad sapratu kas par lietu.. un pat attiecības uzlabojās. :)

Neizprotu, ko tieši Tu domāji ar "savu iepriekš pieminēto pozitīvo tēlu"...

nju tajā iepriekšējā postā... :))

Es baidos, ka pasaule nav gatava šādam eksperimentam... =)

atstāj viņai par to spriest pašai, neesi jau dievs.. :P
turklāt nav jau viņa nemaz tik vārga kā varētu šķist..