Kaut ko tieši tādu arī es šodien padomāju... Dzīvespriecīga, par visu ieņirdz, bet īstenībā:((( Vakar izdomāju - mana dzīve ir vienkārši nožēlojama...

Es gan negribētu teikt, ka mana dzīve ir nožēlojama, tomēr brīžiem arī tāda doma pazib prātā...

Man tikai vakar, skatoties uz draugiem, šis vārds prātā ienāca un nu jau 12 stundu laikā tā kā sāku ar šo domu aprast:(((

Un domā, ka šīs doma neizgaisīs, kā daudzas citas, kas nāk un iet?

Padomāju un sapratu, ka laikam jau nē... Varbūt kļūs maigāka (ne tik skaudra) tā apziņā, tā teikt apvelsies, bet Pagaidām nezinu, kam jānotiek, lai uz šito paskatītos no cita leņķa:((

Varbūt ir jānotiek brīnumam? Kaut gan es brīnumiem neticu...

Brīnumi šitanī gadījumā parasti nenotiek...

Vai tad brīnumi vispār notiek?

notiek! un sapņi arī piepildās!

Hm... Cik pozitīvs skatījums uz dzīvi...

neteiktu, ka pozitīvs.
vienkārši dzīvē pārbaudīts uz savas ādas.