| Patiesi |
[Jan. 17th, 2006|02:53 pm] |
man iet interesanti. Un gandarījumu sniedz tas, ka tieku nosaukts par cilvēku ar ciniskako un nievājošāko attieksmi fakultātē. Bet neko daudz jau nevar izdarīt.
Tas ir tāpat, kā man bērnībā patika ķircināties ar savu mammu, es viņai sviedu virsū mirušas peles un putniņus, vai kaut kādu citu drazu, negribēju sūkt istabu vai klāt gultu. Jo vairāk viņa dusmojās, jo vairāk man tas patika, es izjūtu pavisam īstu baudu. Pēc laiciņa, teicu, ka visu izdarīto nožēloju, bet nākamās sekundes laikā, protams, visu atsākt ar vēl sakāpinātāku spriedzi. Šajā spēlītē vienmēr uzvarēju es, jo man nebija kur steigties. Arī šodien man ir apziņa, ka paspēšu pilnīgi visu. Patiesībā jau esmu visu paguvis. |
|
|