| Vajadzīgs |
Feb. 13th, 2006|01:37 pm |
ir apmēram viens gads, lai cilvēks sevi beigtu dēvēt par postironisko liberāli un pievienotos stukturālo anarhistu komūnai. Kopīgais, nenoliedzami ir tad, ka ne vienā, ne otrā gadījumā mēs nevaram runāt par ideālo Postironisko Libertiju vai Strukturālo Anarhiju. Ja arī pirmajā mirklī liekas, ka formas ziņā starp apli un trīsstūri ir lielas atšķirības, tas ir tikai pirmajā mirklī.
Strukturālā, jeb kā man to atsevišķos mirkļos gribētos dēvēt - kapitālistiskā anarhista smadzenēs ir ļoti glīti plauktiņi, kuri pavisam noteikti nav nekurienē peldošas spirāles. Ja kāds akurāt pieprasa, tad mēs katrā plauktiņā atļaujam N*X iespējas visdažādākajām brīvības izpausmēm. (Brīžiem skats no malas ir diezgan interesants. Nepiesaucot datorspēļu komūnas, īsi varam teikt, ka nevienam no plauktiņu iemītniekiem Hobsa piedāvātās receptes nav nepieciešamas). Un atšķirība ir tā, ka nekas, nekas, ne līdzjūtība, ne sāpes, ne ciešanas, ne morāle tos savā starpā nevieno. Tikai un vienīgi trīsstūra formas struktūra.
Tā kā no malas nevar atšķirt geju rodeo varoni no pārcilvēka, lielveikalu daudzplauktu un iepirkšanās eju
"demokrātiskais", vai precīzāk sakot "egalitārais" šarms ļauj mums sapņot un ticēt, ka mēs jau nu savā galvā no visa notiekošā spēsim paglābties. |
|