nākot mājas pa tukšo M.Nometņu ielu, šķiet ,ka eju pa kādu tukšu telpu - nav neviena tik mani klaudzošie zābaki,
ejot mājup,tā varu sevi izklaidēt - mainot klaudzienu ritmu :D
esmu pamanijusi, ja eju viena,tad vienalga, vai man jāsteidzās, vai nav, bet es eju ātri tā, ka iesvīstu un vairs nav spēka, nevis tā vienkārši lēnā solī, kā to varu darīt,ja eju ar kādu kopā, bet viena nē, tad man ir kā negudrai jāskrien, ar sajūtu,ka varu kaut ko nokavēt, it sevišķi, ja esmu iegādājusies jaunus apavus (kurpes,zābakus), kuri ir jāievalkā un jāpieradina pie kājas, tad tas ir vistiešākais pārbaudījums - mana skriešana, brīžiem pat nepamatota.