14:11 - .es eju gliemezī.šorīt, pirms mani varmācīgi pamodināja ar telefonzvanu tā ap pulksten vieniem, man bija brīnišķīgs sirreāls sapnītis. un uz kopējā šizīgo sapnīšu fona tādi nudien ir retums..sākās viss ar ķemmīti īpaši bruņurupučiem (īstenībā - sākās vēl iepriekš ar visādiem dīvainiem klejojumiem pa dīvainām vietām, bet tas vairs lielu lomu nespēlēja un nav nekur tā konkrētos tēlos aizķēries), kas paredzēta ciešākas saiknes nodibināšanai ar mājdzīvnieku. pēc tam jau bija kaut kāda brīva pārplūsme terminoloģijā no bruņurupuča uz gliemezi, jo tas rādījās idejiski piemērotāks. tad lūk, ķemmējot šo kaut ko ar kaula mājokli, tiek nodibināta ciešāka saikne un pavisam reti, nu pavisam reti, tas ielaiž saimnieku savā mājoklī. kā teica diktora balss fonā, kamēr šo vēroju, - tikai uz dažām sekundēm, aizveras visas liekās ejas, tiek apslēpti orgāni un uz mirkli atveras visas pārējās. tikām es eju gliemezī/rupucī un man virs galvas ir milzīgas arkas un zilpelēki mirdzošas velves, kurā pamazām iedegas ne jau lustra, bet tāda balta ķekarveida lampa, bet tālumā, aiz apaļās telpas, vīd eju labirinti. grezni un svētsvinīgi. un tad vēl šai telpai cauri tajās pašās retajās sekundēs aizslīd viss atmiņā (joprojām gliemeža/rupuča, protams) uzkrātais, ātrā melnbaltā virknē, kā vagoniņos pa divi sasēduši kultūras, politikas un mākslas darboņi, pašaujas garām. skaisti tādam kukainim būt, domāju. |