Pussprāguša galda hokejista piezīmes - Post a comment [entries|archive|friends|userinfo]
kaszczejs

[ website | Pamatblogs krieviski ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Links
[Links:| GH skola = Politikas dumbrājos = ЖЖ - Ciba krieviski = Pasts Erudītu Līga ]

LKČ Jan. 17th, 2017|12:05 pm

kaszczejs
Vau. Tas nu ir noticis - komandu čempionāts atdalīts no nomināciju čempionātiem, un dažu cerības uz to, ka tauta negribēs braukt vienas dienas turnīra dēļ un varēs to izmantot kā argumentu atjaunot viena miesta viesnīcu biznesa stutēšanu, bišķi izgāzās. Nepalīdzēja pat diversija, kas aizveda mazos spēlētājus uz specializētu junioru komandu čempionātu - kuru es nekādi nevaru nosaukt par veiksmīgu ideju no sportiskā viedokļa, kopš mazajiem ir AL. Arī uz pašu AL atnāca daudzmaz pieklājīgs skaits, pie tam es šoreiz nevienu speciāli turp nesaucu, nolēmis, ka nu jau tai sistēmai kaut cik jāstrādā pašai.

Šāda populācijas mērena pašapkalpošanās mani stipri vien iepriecināja, jo pats šais dienās biju galīgi nekāds. Man sestdien paspēja rasties daudz pārdomu par savu vecuma plānprātu, bezmiegu, spēku trūkumu, atmiņas zušanu u.tml., un viegli uzminēt, cik laimīgs es jutos, svētdienā pārliecinājies, ka visi šie simptomi liecina nevis par marasma iestāšanos, bet tikai par vēl vienu neparasti lēni sākušos "saaukstēšanos". Bet jāatzīst, ka komandai no tā vieglāk nekļuva - nospēlēju es neparasti slikti. Bija labas spēles un reizēm nejēdzīgi rezultāti (piemēram, mēs ar Valaini ļoti reti nospēlējam līdzīgi, biežāk viņš mani sagrauj, retāk es viņu. Šī bija mana reize, un tikai viņa meistarība ļāva beigās noturēt mani uz 9 vārtiem). Taču kopumā - vaimanuvai. Uz beigām pilnīgi aptrūkās spēki, un izšķirošajā mačā par devīto vietu (ja es nebūtu tā izgāzies kā kapu piemineklis zem tramvaja, varētu pacīnīties arī par pāris labākām vietām) biju īstenā gremde. Vienīgo uzvaru izdevās paņemt tikai tādēļ, ka valmierieši deficīta apstākļos komandā bija paņēmuši reti nākošu personāžu, kurš aktīvi centās uzprasīties uz oficiālu diskvalifikāciju, un tas mani pat pusdzīvu tiktāl ieslēdza, ka es pacentos viņu vinnēt, neraugoties uz provokācijām. Domāju, vecie valmierieši paši saviem spēkiem spēs sakārtot viņam smadzenes vai pasūtīs tālāk - tāpēc necēlu publisku traci, un mēs jau vienalga vinnējām.

Tas, starp citu, nebija vienīgais gadījums, kurā agresīvs uzvedības stils visdrīzāk noveda pie sliktām sekām komandai, taču otrais, tieši otrādi, bija saistīts ar neveselīgi striktu saitā rakstītā ievērošanu. Kā zināms, mums saitā pastāvīgi stāv tas cēlais un komandām praktiski nerealizējamais paziņojums, ka reģistrācija beidzas ceturtdienā (īpaši klīniskos gadījumos - trešdienā), un teorētiski sanāk, ka piektdienā vairs reģistrēties nevar. Protams, ka ne viena vien komanda nepaguva savākties - un Artjoms stingrā saskaņā ar formālo loģiku painteresējās, vai kavētāji maksās nereģistrētajiem paredzēto paaugstināto dalības maksu. Ak, kā visi tūļas sāka steidzīgi rakstīties klāt... Taču kaut kādā mērā tas bija autogols. Vieni no kavētājiem bija "Laimīte", kura pirms tam domāja, vai nestartēt ar divām konkurējošām komandām - vienā Caics, otrā Sīlis,- kas faktiski pavērtu ceļu t.s. Skrundai uz pirmo vietu. Taču vēl ceturtdien bija neskaidrība par dažiem spēcīgiem kluba spēlētājiem, un daži citi vispār nebija sazvanāmi, it kā viņi tobrīd šahtu uz Austrāliju raktu. Cik nu es varu spriest, uz vietas klāt nebijis, lēmums par startēšanu ar vienu komandu lielā mērā bija pieņemts steigā pēc šīs šūmēšanās, - ja nebūtu sasteigšanas, varbūt vēl to komandu skaitu viņi varētu pārskatīt un kādus savus špīlerus sameklēt. Un tā nu Laimīte atkal staigā čempionos.

Tā nebija vienīgā kolīzija ar komandu sacensību nolikumu, lai gan pati garšīgākā. Nolikums par klubiem, diemžēl, ir rakstīts kādai ideālākai planētai par to, pa kuras dubļiem mēs te regulāri bradājam, un pļukts - viens no pantiem paredz, ka viena kluba pārstāvji var spēlēt tikai vienā apvienotajā komandā, un apvienotā komanda var sastāvēt tikai no diviem klubiem. Tas būtu daudzmaz normāli, ja mums klubi nelasītu spēlētājus pa malu malām. Tādi malu mednieki kā Ventspils vai Inčukalns savos klubos ir ierakstījuši sazin ko, un ne klubi var kontrolēt savus spēlētājus, ne viņi paši atcerās, kur pierakstīti. (Es jau nemaz neminēšu to, ka arī pašu klubu eksistenci neviens nekontrolē. Labi, MZ manā personā vismaz parasti spēlē un savāc tos, kam slinkums meklēt labāku vietu, vai arī tie savāc mani, bet kurš un, galvenais, kad pēdējoreiz redzējis HK "Lausks"?)
Nu un sanāca tā, ka kādreiz pie VGHK pierakstītie rīdzinieki Īša ar Stūrmani uztaisīja ar mani apvienotu komandu, bet pašā pusmirušajā Ventspils GHK vēl bija palicis Irbe, kurš pievienojās līdzbraucējiem no VJN... oi fak, tagad VGHK bija divās apvienotajās komandās! Varēja pieņemt, ka nevienu tas īpaši nesatrauks un visdrīzāk neviens, izņemot mani, ij nepamanīs - otrajā līgā nolikumus nelasa vispār neviens, izņemot viņu rakstītājus, un arī par tiem neesmu pārliecināts,- bet es jau biju pirms turnīra Intaram motivējis nevēlēšanos spēlēt KČ tieši šī punkta dēļ un vismazāk gribēju uz tā iegrābties. Tā ka lieta bija jārisina, un vēlams bez nejaušiem nelaimes gadījumiem. Mēs pieteicāmies pirmie, mēs esam krutāki utt., bet - no Ventspils kluba vieglāk atlaist divus rīdziniekus kā pēdējo viņa aktīvo ventspilnieku, lai arī tādā kārtā VGHK zaudē savus vienīgos elites līgas spēlmaņus un Dainis droši vien būs par to Kasparam dziļi pateicīgs. Ja tas klubs atdzīvosies, tad ne jau mēs no Rīgas viņu uzcelsim. Pāradresēju problēmu Stūrmanim, un pēc viņa aktivitātēm mūsu komanda sacensību brīdī jau sastāvēja no viena melnzirdziņa un trīsarpus bezklubniekiem (Toms Stūrmanis pēc AL pievienojās pēdējā brīdī un spēlēja minimāli).

Es nu tiešām neesmu tas cilvēks, kurš īpaši gribētu uzticēt vienalga kādam vadonim visu izlemt pašrocīgi, ja vien tas neesmu es pats (Aufštēn! HAIL!!!), bet vairums mūsu reglamentu, nolikumu un vienkārši saita sarakstījumu žēli prasās pēc noslēdzošā punkta - ja kaut kas aiziet ne tā, visu pēc paša ieskatiem izlemj TādsUnTāds.

Objektīvi mūsu melnā zirdziņa lomu nospēlēja Mārīte Stūrmane, no kuras pavisam nebiju gaidījis tik labus rezultātus. Raimonds ar Jāni nospēlēja normālā savā līmenī, lai gan, kā parasti, veltīgi grauza sevi par nemākulību kā melanholiski bebri, tikai es paņēmu daudz mazāk punktu, kā pienācās.
No citiem rezultātiem pieminēšu, ka mūsu datorspecs Bogdāns, kurš savulaik visnotaļ sajēdzīgi spēlēja MZ, nespēja iekļūt pirmajā līgā... amatieros. Tiesa, otro viņš vinnēja, bet te mēs redzam, ciktāl mūsu amatierisms gada laikā ir pacēlies.

Skumji, bet bez medmāsas palīdzības mēs atkal nespējām nodrošināt ne ventilāciju, ne galdiem spēlējamu stāvokli. Es pa visu turnīru atceros tikai trīs galdus, kuri slīdēja atbilstoši noteikumiem.
Zāles apkaimē (bet ne viņā pašā) bija ķerams kaut kāds vaifajs ar nosaukumu "Sporta zāle", bet parole izrādījās sekretariātam nezināma.

Iz veciem faktiem, ko tā kā vēl nebūtu pateicis publiski. Ap Ziemsvētkiem pie manis tomēr nonāca Sarauj! dalībnieku aizpildītās kartiņas. Un tas bija pēdējais piliens manas kādreizējās pārliecības naktspodā, ka lai labi spēlētu galda hokeju, IQ vajadzētu būt kaut bišķi virs istabas temperatūras. Celsija grādos. Par rokrakstu es jau izteicos agrāk, bet tas, kā cienījamie sektoru vadītāji (izņemot vienu, kuru neminēšu, lai izvairītos no pamatota favorītisma) pārtaisījuši pat ar drukātiem burtiem rakstītos uzvārdus, ir kaut kas no to Svifta tūkstoš mērkaķu sērijas, kurus piesēja pie rakstāmmašīnām un lika tās nejaušā veidā klabināt cerībā, ka viņi nejauši uzrakstīs šedevru. Es vēl tagad sēžu apstulbis un domāju, kā jums izdevušās tādas vārdu pārmaiņas. Labi, ne visi dalībnieki arī zinājuši savus uzvārdus (un daudzi krievi - arī vārdus), bet vismaz skaidri uzrakstīto jau nu varēja vienkārši atkārtot, vidējam papagailim uz to smadzeņu pietiek.
Tā nav pat apdiršana. Tas ir vienkārši ķīmiski tīrs, nevaldāms izmisums, kurā es dzīvoju jau trīs nedēļas.

Nākamajam Sarauj nauda no Rīgas domes jau iedalīta, bet es sāku saprast, kāpēc dalībnieki atnāk vienreiz un parasti neatgriežas. Ja manu uzvārdu tā izķēmotu pasaules un klasesbiedru priekšā, es arī otrreiz nenāktu. Šī nu ir tā situācija, kur pagalam neērtā Interneta reģistrācija un tabulu printēšana krietni vajadzīgāka kā visur citur, jo to diktē mūsu izpildītāju līmenis.

Mani foto no pasākuma: https://www.facebook.com/pg/AmatieruLiga/photos/?tab=album&album_id=1815414732053430
Diānas foto: https://failiem.lv/u/rtdpuecz
link Read Comments

Reply:
From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:

Notice! This user has turned on the option that logs your IP address when posting.