Pussprāguša galda hokejista piezīmes - Post a comment [entries|archive|friends|userinfo]
kaszczejs

[ website | Pamatblogs krieviski ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Links
[Links:| GH skola = Politikas dumbrājos = ЖЖ - Ciba krieviski = Pasts Erudītu Līga ]

Par eiročempi. Ne jau futbola, protams. Jun. 21st, 2016|11:29 am

kaszczejs
Ah, dzīve ir tik grūta un nepievilcīga. Šodien (pm) atbraucam no Tallinas, rīt valdes sēde ar visai iespaidīgu dienas nekārtību, un kādam jāuzraksta daudzmaz saprātīga informācija par notiekošo. Bet manas smadzenes un pārējās organisma detaļas tikmēr turpina jāt daži neadekvāti galda hokeja personāži, uz kuriem nesākšu rādīt ar pirkstu, jo viņi nav mana pirksta vērti.

Un tā, Eiropas čempionāts noslēdzās negaidīti veiksmīgi - ar Caica individuālo triumfu, ar sudrabu izlasei, kura bija Amerikā pazaudējusi vienu no divām olām un tādēļ pat par bronzu bija nopietnas bažas, ar junioru komandu bronzu. Citās disciplīnās lepoties nav ar ko. Es pats sprāgveterānos nospēlēju atbilstoši savam reālajam reitingam un neko nežēlojos, ja nu vienīgi par... sk. sekojošās trīs tonnas sūdu puslīdz hronoloģiskā kārtībā.

Viss sākās ar, iedomājieties tikai, izbraukšanu. Izbraukšana notika no federācijas mītnes, kurā pašu federāļu uz vietas nebija, tā ka palika neskaidrs, kāpēc vispār bija jākuļas uz šo ne visai ērto nostūri - viss, kas bija jāiekrauj, atradās Inčukalnā. Pirmie atnācēji dabūja krietni panervozēt, īpaši tādēļ, ka autobusa šoferim arī nebija priekšstata, kur tieši viņam jābūt, un autobusu nācās meklēt pa apkaimes ielām. Varbūt turpmāk izbraukt no kādas vietas, kur pieejams sabiedriskais transports?

Ne bez pūlēm atraduši kartē, bet pēc tam arī dabā Inčukalnu, mēs pa kaut kādiem aploka vārtiem pietikām pie sporta kompleksa dibengala, sakrāmējām galdu statīvus un citus hlamus, tie, kuriem negribējās ātrāk tikt galā, sāka mētāt bumbu, bet es tikām noķēru vietējo vaifaju. Nu jā, mūsu vadātājfirmai vaifajs savos autobusos šķiet futūristiska greznība, tā ka šobrīd autobusā nākas rakstīt oflainā. Un starp citu. Estiņi stipri lepojas ar savu internetizāciju un vaifaja noklājienu, bet pat Tallinā brīvu vaifaju atrast bija grūtāk kā Rīgā, es jau nemaz nerunāju par nomaļākām vietām.

Brauciens no Inčukalna līdz Tallinai ne ar ko īpašu neizcēlās, pat robežsardze dzīvajā mūs neapskatīja. Jādomā, tas dažus par uzmanības deficītu sūdzošos apvainoja, bet tā kā uzmanības izrādīšana arī viņus bieži kaitina...
Pa ceļam Tallinā sastapām autobusu, kas veda junioru šaušanas sacensību dalībniekus, no kā ar bēdām izsecināju, ka mēs ar viņiem nikni konkurēsim par šādu pasākumu skatītāju (diez vai Igaunijā vairāk par vienu ir).
Nedaudz pamaldījušies ar trekno autobusu pa distrofiskajām ieliņām, atradām skolu, izkrāmējām statīvus (tos tūdaļ savāca vietējais darbaspēks) un atkal devāmies maldu ceļos pa šaurām bezizejām, meklējot piecu minūšu gājiena attālumā esošo viesnīciņu. Tā atradās grūti piebraucamā pagalmā aiz miskastēm un acīmredzot tālab saucās pēc adreses Griķu ielā www.tatari53.ee, lai būtu cerība, ka kāds to atradīs. Jāsaka, ka viesnīcnieku bažas bija pamatotas - hotelis nebija slikts pēc maniem visai iecietīgajiem standartiem, bet tur, kur par par numuru prasa vismaz 40€, plīsušas izlietnes, noplukusi durvju krāsa, uz vairākām stundām pazūdošs vaifajs un bardaks viesu reģistrācijā jau vairs neatbilst cenām. Viesnīcas brokastis mani pilnībā apmierināja (es pie zviedru galda ar sviestmaizēm, olām un salātiem piestampājos tā, ka pēc tam visu dienu neko arī negribējās, ja neskaita šokolādi, un to es par 7 eiro kilogramā biju paķēris līdz no Rīgas tirgus), bet daži biezāki viņas kritizēja kā sevis necienīgas.
Piedevām vēl jumts vidēja vējeļa apstākļos vienā laidā brakšķēja, izrādīdams nepārprotamas aizbraukšanas tieksmes. Internets liecināja, ka tas ir visai ticams scenārijs visam reģionam, lai gan lielākie mēsli (ar slīkoņiem) šoreiz sanāca ne pie mums, bet krievu Karēlijā.
Vispār jau mūsu ierašanās bija viens vienīgs haoss. Mūsu meitenēm domātais numurs izrādījās nenovākts, viens no mūsējiem bija iepriekš atbraucis tiesāt un nebija iekļauts plānotajā delegācijas sastāvā, bet ar ģimeni jau bija iekortelējies mūsu numuros, vēlāk dažs individuālais atbraucējs tika ierakstīts ne pie mums un konfliktu nācās risināt ar finansiāliem zaudējumiem... v obščem, es ieteiktu citreiz pameklēt citu vietu un pirms braukšanas iepriekš kārtīgi sarunāt ar viesnīcu un savstarpēji gan numurus, gan kas kur dzīvos. Metode risināt iepriekš paredzamās problēmas uz vietas strādā visai atbaidoši, kad runa ir par viesnīcu biznesu. Un vispār biznesu.

Cita starpā, es šīs dienas gulēju ar galda hokejiem. Tikai Zālamana zombijs paradīzē zina, kāpēc mums uz viesnīcu blakus spēļu vietai ievajadzējās vest hokejus treniņiem. Bet mēs viņus atvedām, sakrāmējām pie manis un likām mierā līdz aizbraukšanai.
Toties numurā bija televizors, ja ticam instrukcijai, ar 65 kanāliem. Pirmais, ko es izdarīju, ieradies,- izštepselēju viņu, lai neaizņem rozeti.
Numuros un visapkārt netrūka uzrakstu "Nesmēķēt" skaidrā igauņu valodā. Lai to pārtulkotu, nācās prasīt gugli.

Jāteic, ka mēs nebijām vienīgie, kas Igaunijā nesa baltā cilvēka slogu. Ja mantību veda un turnīra rezultātus apkopoja latvieši, tad rezultātu vākšanā palīgos nāca ukraiņi Taņas Šalomajevas personā, bet pie inventāra aprūpes izcēlās pēterburdznieks Skorobogatovs. Iznāca tāda kā vissavienības triecienceltne.

Pamazām ķerot aunus (un aitas) pie ragiem vai vismaz vilnas, esmu nonācis līdz piektdienas spēlēm. Rezultātus jūs visi zināt. Junioru komandām izdevās izdabūt bronzu, bet tas bija vienīgais sasniegums šai drūmajā dienā. Nekas īpašs gan arī netika gaidīts - gan junioru, gan veterānu oponenti bija redzami stiprāki (lai gan veterānu reitings mūsējos sēja kā trešos), bet kontroles zaudējums pār dāmu izlasi noveda pie tā, ka daža atrada ieganstu nespēlēt, daža vispār ir atdota vegānu vai vēl ļaunprātīgāku indivīdu rokās, daža nav pratusi pieskaņot savu grūtniecību sacensību kalendāram, un mums reāli bija divas spēlētājas un Elīna ar lauztu roku un skaisti nobrāztu uzaci (prasīju - esot vnk nožāvusies, bez humānas palīdzības). Jopt, vajadzēja tomēr Anci izsaukt, vismaz varētu dot reizēm atpūtu traumētajai. Individuālajā Elēna gan uzkāpa manāmi virs sava reitinga, bet medaļām ar to bija par maz.

Pa starpām turnīram Skorobogatovs mani aplaimoja ar kārtējo žurnāla "Время настольного хоккея" numuru, kurā bija arī mans informatīvs rakstiņš par GH Latvijā, orientēts uz visādiem ņižnovgorodiešiem un kubanātiem - t.i. ļaudīm, kuri par mūsu GH praktiski neko nezina. Kuram interesanti - draugos.lv galerijā ieliku raksta kopiju.
Vispār man ar skumjām jāvēstī, ka Krievijā un Zviedrijā galda hokejs arī vasarā nez kādēļ pavisam neapsīkst, kamēr mēs... paši zināt.

Troksnis viesnīcā naktī uz sestdienu norima ap 1:30. Vispār mani tas mulsina - labi, daži te pa taisno no meža, bet pilsētniekiem taču vajadzētu prast uzvesties pēc 23:00 automātiski, vienalga, vai tu mājās vai viesnīcā.

Sestdiena sastāv no sezonas galvenajām sacensībām - nacionālajām izlasēm - un individuālo paraugdemonstrējumu priekšsacīkstēm. Latvijas izlase bija vājinātā sastāvā: pasaules exčempions Sīlis bija aizdevies kopā ar Zālīti pakļaut Ameriku, nolēmis, ka ar vienu pasauli viņam nepietiek. Atlikušie drūmi čurāja spoguļos un sūkājamajā locījumā apcerēja savas izredzes vinnēt maču par piekto vietu. Ar prieku pavēstu, ka tik sūdīgi mēs neesam, kā būtu pelnījuši, precīzāk, citi arī ir ne mazāk Dieva un Lielā Sprādziena apskādēti, un jau ierastā otrā vieta niknā pusfināla cīņā ar zviedriem tika izspiesta. Zviedri bija tik apbēdināti, ka pēc tam par trešo vietu pakāsa arī somiem.
Citām izlasēm arī gāja jautri. Kamēr pāris bijušo brāļu tautu skaidroja slāviskās attiecības, Baltijas derbijā leišu pat ne labākais sastāvs mēģināja aizķert saimniekus. Mani visvairāk iespaidoja Jakubauska cīniņš pret Ļvovu - vēl pēc spēles vidus bija 3:3, bet tad prasme tomēr piebeidza azartu. Veču duelī Pleiķis uzveica Saveļjevu, bet leišiem tas bija tikai viens alus kauss vienā vienīgā "Aldara" mucā.

Jāteic, ka izlašu turnīrs izskatījās visbēdīgāk no dalības procenta viedokļa: liels daudzums izlasēs neiekļuvušas tautas tēloja līdzjutējus, nezinot, kā attaisnot savu klātbūtni. Un man dzima ieteikums turpmāk organizēt tai pašā laikā otro un trešo izlašu turnīru no pirmajās netikušiem spēlētājiem. Atsevišķu, nevis kā vecajos nenopietnajos laikos, kad vienā katlā meta velnszinko: pirmās izlases spēlētu par tituliem, citas un internacionālās par kaifu. Var par maksu, lai gan man tas šķiet bezjēdzīgi - Tallinā rīkoja dažus turnīrus par maksu, bet rezultātā visiem dalībniekiem izsniedza suvenīrus tās pašas dalības maksas vērtē. Nu vai vismaz taisījās izsniegt, jo sliktā plānošana un informācija pataisīja maksas turnīrus visai juceklīgus. Teiksim kā ir: informdienests izgāzās. Interneta translācija bija atdota kaut kādam parastiem lietotājiem nepieejamam maksas saitam ar vīrusiem, rezultāti tapa rēķināti bēdīgi slavenajā "Skorpionā", kurš vēl pirmdienas vakarā apgalvoja, ka oupens un superveterānu turnīrs joprojis turpinās un tāpēc vietu kārtība nav dabūnama. Starp citu, tūlīt pēc oupena fināla šis saits kādu stundu turēja visai jocīgus izmešanas spēļu režus, kuros finālā pirmo vietu bija izcīnījis mājinieks Ļvovs, vinnējot somu Lampi. Un lai cik smieklīgi, uz šo ļoti slikti funkcionējošo saitu atsaucas mūsu oficiālā vietne, tāpēc rezultātus neatrast arī tajā... Neviens, protams, nebija gaidījis no estiem ko sevišķi lielu - viņi jau tāpat izdarīja vairāk kā es cerēju pie vislielākā optimisma,- bet es biju domājis, ka mūsu atbalsta pietiks, lai nenolaistu muļķi Igaunijā tik viņu propagandas saslavētā nozarē. Tā bardaka dēļ Možajevam krievu viesenē nācās vadīt teksta translāciju, lai būtu kaut vai kāda info. Kauns & negods.

Līdzjutēju zālē izkarinātie karogi izlašu spēlēs bieži krita acīs ne tur, radot nevēlamas asociācijas. Bet es esmu par slinku retušēt tādu blāķi fotogrāfiju.
Ne reizi vien man radās problēmas ar manu orālo inglišu - nu neuztveru es to valodu. Rakstiski nekas, bet izrunu... Tā ka nācās iztikt bez intervijām u.tml.

Svētdien man bija pašam jāspēlē, bet no rīta nācās drusku paskraidīt birokrātijas lietās. Jāteic gan, ka mans vadītāja vietnieka statuss bija tikai morāls bļembuks pie krūtīm: Sandis Kn. joprojām labprātāk nodzīs sevi kā vāvere elektroģeneratora ritenī, kā uzticēs kaut vai kādus pienākumus citiem. Man ir aizdomas, ka bobsleju četriniekos viņš pirmām kārtām izsvieda no kamanām pārējos trīs, lai netraucē strādāt.

Neko daudz par vecveterānu turnīru nevaru pateikt: nospēlēju kā allaž, stingri pēc reitinga. Labi iemetu, daudz ielaidu, kāsu, kam bija jākāš, situ, ko jāsit. P/o izgāju uz Vītolu un tapu pelnīti nomocīts. Turnīra sistēma tika izdomāta pēdējā brīdī un bija slikta - maksāt 10 eiro par 13 spēlēm nav normāli pat EČ. Nebija nekādu traucēkļu pielietot to pašu sistēmu, ko parastajiem veterāniem, ja neskaita organizatoru nevēlēšanos apgrūtināt sevi. Manu rezultātu tas neietekmēja, bet sporta veida reputāciju gan - ja jau taisīt turnīru, tad kā pie cilvēkiem. No pārsteigumiem atzīmējams Haussknehts, kurš vinnēja apakšgrupu un finišēja ceturtais. Sasodītais Pikls man pat raudādams ielika četrus normālus golus pret trīs manām haļavām... starp citu, ar vecajiem čehiem man vispār visinteresantāk spēlēt, lai gan tieši viņiem es visbezcerīgāk kāšu. Jūtams, ka večus vairāk interesē kaifs kā rezultāts.
Ernšteins ar Mucenieku turnīra laikā centās mani pabalstīt, bet es acīmredzami esmu neglābjams :)
Īpaši karsts sacensību vietā nebija (paldies ciklonam), bet gaisa mitrums un galdu slīdamība... Paklau, kungi. Katrās - burtiski katrās - pēdējo mēnešu sacensībās man nākas redzēt, kā tehniskākie spēlētāji slauka galdus ar ko var, lai uzlabotu slīdamību, un vienalga nesanāk. Varbūt atzīsim, ka silikona nelietošana uz galdu virsmām no paša sākuma bija muļķība, un sāksim viņu pūst atkal tā vietā, lai censtos gūt to pašu efektu ar visādu puņķošanos?
Kā jau atzīmēju, visi vecveterāni un sīkjuniori, kas klausījās organizatoros vai manī, tika pie suvenīriem - dvieļiem un šokolādes. Paldies, protams, bet es izvēlētos to vietā naudu vai vairāk spēles.

Pie sīkjunioriem bija ļoti redzamas atšķirības treneru metodēs turnīra laikā - krievi savus audzināja stingri, ukri mierīgi, mūsējie nekādi, igauņiem Maša demonstrēja vētrainus mātes instinktus. Es pats jutu līdzi nevis mūsējiem, bet visiem klātesošajiem skuķiem (jā, man patīk, kad meitenes sit puikas galda hokejā u.c. puiku spēlēs), bet neveiksmīgi - Līva Estermane vēl nevelk, bet Irina Vorobjova jau pirmajā p/o tūrē izgāja uz nākamo čempionu.

Tā kā vaifajs skolas zālē bija visai nosacīts, es pēc savām spēlēm metos uz viesnīcu ņemties ar bilžu izlikšanu un tādēļ palaidu garām vēsturisko Caica tikšanu par Eiropas indivīdu čempionu. Tiesa gan, tas varēja beigties arī pavisam citādi dēļ pretinieka nenovērtēšanas vēl astotdaļfinālā.

Prombraukšana izvērtās bišķi juceklīga. Piklam ārēji līdzīgais vadītājs Tallinu īsti nepārzināja, mēģinājums sekot Saveļjeva dzeltenajam mersedesam ātri sabruka, un vispār, vajadzēja mani palaist par Susaņinu, es vismaz zināju, ka Koidu ielā zem viadukta ir ļoti zemi griesti un autiņš netiks cauri. Lai nu kā, aizmocījāmies, sastiepām statīvus pie sevis atpakaļ (vairāk laika patērējot uz sakārtošanu kā nešanu) un izgaisām tālēs zilajās.
Starp citu, mūsējie autobusā plātījās, ka estos esot ātri pieraduši braukt par zaķi (Tallinā bezmaksas transports ir tikai vietējiem). Nu... Mājup dodoties, Rīgā vienu tādu notvēra man blakus - gribēja nopīkstināt pēdējā brīdī pirms kontrolieru iekāpšanas, bet vadītājs, protams, iepriekš atslēdza tādu iespēju. Tā ka neiedomājieties, ka tik viegli izšmauksiet. Īpaši neiesaku meitenēm.
Raivim M. autobusā it kā mistiski pazuda čipsi. Es nekavējoties asi iestājos pret apšaubāmām okultām teorijām, paskaidrojot, ka čipsi autobusā ar galda hokejistiem pazūd nevis mistiskā, bet visnotaļ dabiskā veidā.
Un pašā finišā, velkoties atpakaļ, pie savas mājas satiku bijušo galda hokejisti Elīnu no "Laimītes". Eh, kāpēc ne turpbraucot - varētu paķert līdzi.

Un tagad sorrī, mani gaida dīķītis ar jūrasčūskām - kā jau minēju, nākamajā dienā valdes sēde ar daudziem jautājumiem un pāris no tiem mans viedoklis ir svarīgs, tā ka tas vēl jāapsver.

Bildes
link Read Comments

Reply:
From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:

Notice! This user has turned on the option that logs your IP address when posting.