| V Amatiera augšupceļš |
Jan. 18th, 2015|08:51 pm |
1. Mājas treniņi
Sasniedzot zināmu attīstības līmeni - visbiežāk akurāt to, kurš aprakstīts iepriekšējās stundās,- galda hokejists var aizdomāties par to, kas tālāk. Galvenās iespējas ir divas - vai nu vienkārši spēlēt bez īpašas paņēmienu trenēšanas, apgūstot procesā to, kā pietrūkst, vai arī tērēt ievērojamu laika daudzumu uz paņēmienu speciālu trenēšanu, lai cīnītos par tituliem un vietu izlasē. Pirmais stils, kas saucams par amatierisko, raksturīgs tiem, kas galda hokeju uztver vairāk kā patīkamu spēli, otrais - tiem, kas viņu uztver kā sporta veidu. Pirmie it labi iztiek bez jebkādām virtuālām skolām, tāpēc tālākais domāts otrajiem.
Treniņi sastāv no trīs veidiem: paņēmienu izpildes automatizācija ar to daudzkārtīgu atkārtošanu, treniņspēles ar partneriem un kopējās fiziskās un intelektuālās sagatavotības uzlabošana. Pēdējam punktam daudzi nepiegriež savlaicīgu vērību un pēc tam dabū ciest par pašu nepietiekamo izturību, fantāzijas trūkumu un reakcijas lēnumu.
1.) Paņēmienu treniņš. Pilnīgi neizbēgama lieta mācību procesā un tik pretīga, cik vien tas iespējams. Kas jāņem vērā:
* Laukuma stāvoklis. Labāk pārslidināts nekā neslīdošs laukums. Turnīrā jums visdrīzāk trāpīsies gan šādi, gan tādi, bet uz labi slīdoša jūs pieradināsiet sevi vairāk paļauties uz kvalitatīvu tehniku, kamēr uz neslīdoša var mācīties tikai rupja spēka pielietošanu.
* Treniņu plānošana. Jāapzinās, kādus paņēmienus steidzīgi nepieciešams iemācīties vai uzlabot un vismaz nedēļu iepriekš jāsaplāno nākamie treniņi.
* Treniņa ilgums. Normāls treniņa garums šajā līmenī ir 90-120 minūtes, pa kurām spēlētājs iesilda pirkstus, pārbauda, vai nav zudusi precizitāte dažiem jau apgūtiem paņēmieniem un patrenē 2-4 vēl pilnībā neapgūtus - 5-10 minūtes vairākas reizes, atgriežoties pie tiem pēc kārtas. Vajadzīgs, lai šai laikā nebūtu ilgstošu traucējumu no apkārtējo puses.
Paņēmiena treniņa stils. Dabiskāk ir, kad ripa uz trenējamā elementa sākumpozīciju nevis tiek nolikta, bet piespēlēta, kā tas notiek reālā spēlē. Attiecīgi elementu jāprot izpildīt ne tikai no tās vietas, no kuras gribās, bet no tās, uz kuru jūs protat atdot ripu.
2.) Spēļveida treniņš. Ir ļoti vajadzīgs, lai mājās vai tuvu kaimiņos būtu kāds partneris, ar ko spēlēt. Taču jāatceras, ka treniņspēle ļoti atšķiras no parastas spēles. Parastā spēlē pretinieki, īpaši ja tie ir daudzmaz līdzīgos spēkos, pārlieku aizraujas ar cīņu par uzvaru un tās vārdā cenšas pielietot tikai jau labi apgūtus paņēmienus, kas neko nedod treniņam. Treniņspēles mērķis ir veiksmīgi izpildīt vai bloķēt kādu konkrētu paņēmienu, neraugoties uz pretinieka pūlēm panākt pretējo. To var sarunāt, piemēram, skaitot tikai konkrētā veidā iesistus vārtus vai vienkārši aizklājot vārtus un neskaitot rezultātu.
3.) Fiziskā un intelektuālā sagatavotība. Ar fizisko principā ir saprotami katram, kas spēlējis kaut vienā reitinga turnīrā - zināms, ka turnīrā jāspēj fiziski noturēties kādas 5-6 stundas uz kājām ne visai ērtā pozā un pastāvīgā sasprindzinājumā, un katram, kura fiziskā forma tam ir nepietiekama, jāatrod sev uzlabošanas veids, vēlams tāds, kas nes arī praktisku labumu - ja iet skriet, tad rikšiem uz tirgu, ar uz riteņa, tad sēnēs :) Intelektuālā gatavība savukārt dod vispirms ātrumu. Laukuma ģeometrijas izjušana, atlēcienu leņķu automātiska ierēķināšana, improvizācija neparastās situācijās - tas viss prasa gan skolas, gan dzīves zinību bāzi, bet dažas lietas ir uztrenējamas ar citām spēlēm. Piemēram, man savulaik trūka reakcijas ātruma, un es to uztrenēju ar primitīvu datorspēli - vienkārši ilgstoši spēlējot maksimālajā ātrumā "Tetrisu".
Svarīgi, lai treniņu laiks un daudzums būtu pēc iespējas stabili. Vienveidība organizācijā atbrīvo smadzenes no nervozēšanas. |
|