| Jēkabpils LO, 12.09.2015 |
Sep. 16th, 2015|10:28 am |
Hau! Manēžā atkal klauns Egilus un viņa dresēto mērkaķu grupa ar galda hokejiem!
Nu jā, sākums nav pārāk kristīgas mīlestības garā, nebaidieties - turpurpinājums nebūs labāks. Un beigās vispār būs bildes.
Kā parasti, sākšu ar labo. Autobuss nesalūza.
Tālāk par sūdiem un asinīm. Reizēm pārnestā nozīmē.
Ciktāl tas atkarājās no jēkabmiestiešiem (vai jēkabmiestuļiem?), viņi ar to lietu normāli tika galā. Vienīgā mirstīgajiem pamanāmā kļūme bija ar mikrofonu, kurš darbdienās bija normāli strādājis, bet sabatā pieteica reliģisku streiku un žīdu Jaungadu (tas akurāt šais dienās iekrita), tēlodams pastardienas salūtu. Rezerves, protams, nebija sagatavotas, bet normālākie cilvēki tāpat visu nobļāva, ko vajag - sanāca divreiz skaļāk kā Kristapam mikrofonā. Atšķirībā no RKV, te bija dabiski uzaugušas normālas tribīnes ar sēdvietām un sadzīt klātesošos primātus viņās nebija ne grūti, ne ilgi. Kā tas pie mums pieņemts, bez runām nācās noskatīties arī pusmākslinieciskus pantomīmas priekšnesumus, par kuru centīgajiem pildītājiem nekā slikta teikt nevaru, bet baigā provinciālisma piegarša man palika. Taču no skatītājiem dzirdēju tikai pozitīvas atsauksmes, tā ka varbūt vienkārši esmu par snobisku.
Dažs etilspirta pārlādējies vietējais eks-meistars ar frendiem pārtraukumā radīja zināmu diskomfortu, bet mums jau katrs skatītājs zelta vērtē.
Rezultātu ievadei tika mobilizēta Baiba, kurai spēlēt negribējās, tad nu viņu pielika pie pensionāru darbiem. Tā mēs tos ļaužus un citus frendus zaudējam - sakāpj viņiem kaut kas galvā un āmen. Un vispār bēda ar tiem sieviešiem, šai turnamentā viņu reži bija kolektīvs pazors. Protams, lai nu kurš žaunas virinātu - es pats nospēlēju precīzi atbilstoši savam reitingam un spējām, palicis otrās līgas apukšā. Nav pat ko teikt par savu spēli, ja nu vienīgi konstatēt, ka savam līmenim nospēlēju labi un ka ar manu tehnisko arsenālu jāpriecājas vēl, ka tā.
Varēju jau sisties pēc principa "tas ir kārtējais galvenais manas dzīves rezultāts", bet ziniet, ideja dzīvot katru dienu kā pēdējo vecumdienās rada slieksmi nevis labi nospēlēt galda hokeja turnīrā, bet gan veicīgāk sadabūt šaujamo un eliminēt pēc iespējas vairāk idiotu savā apkārtnē.
Vispār turnīrs atnesa maz sensāciju. Pamanāmu plusu sev reitingā pēc viņa var ierakstīt E.Ēdelis, E.Kaņeps, A.Siliņš (visi - Ventspils) un G.Karlovskis, daži savukārt sevi nomīnusoja, bet kopumā zemeslodes griešanās ātrums nav mainījies.
Nu un visādi sīkumi...
--- Blenžot pa autiņa logu un klausoties Канцлер Ги dzīsmi "Terra Sancta II", prātoju, ka ja nu kāda zeme pasaulē ir svēta, tad šī. Nevis nesimpātiskā Palestīna jeb, kā to sauc bībele, Jūdeja, ne jau tikpat tuksnešainā Tibeta un pat ne Raiatea tropu jūrās, kur jūra nozīmē zemi un otrādi. Nu un apkaime, protams, visa mūsu klimatiskā zona Eiropā - pārējā joslā vēl nav tādas saiknes ar zemi.
--- Tā kā pilsētas plāna jēdziens daudziem ir svešs (es tā saprotu, ka skolās ar viņu apieties nemāca?), tad mēs pamanījāmies Jēpilī aizbraukt uz otru pusi un čempions paškājīgi leca laukā taujāt abo, kur ellē mēs esam un kāpēc. Gods kam gods, ceļš Rīgas jefiņiem tika parādīts pareizais.
--- Aizbraucu nakti negulējis (bija slinkums aizmigt), tak nedomāju, ka tas īpaši ietekmēja manu rezultātu. Šokolāde un vairāki saldējumi (daļu no kuriem man iedeva Šalomajevs) noturēja mani līdz vakaram pietiekami mundru.
--- Un vēl aizbraucu asiņainu ģīmi. Jo negulēta nakts it nemaz nepalīdzēja man laicīgi sataisīties, bet pēdējā brīdī skujoties, gadās visādi. Steidzu uz busu, pa ceļam ar siekalām asiņainās rētas apmazgājot, lai ģīmis nenotek sarkanām strīpām. Labi vēl, ka ielas bija patukšas. Pie ļaudīm parādījos jau puslīdz apdzijis. Šai sakarībā arī parādījos sūdu krāsas kreklā, lai neredz, ka es kā no motorzāģu slaktiņa. Ideja izrādījās veiksmīga - galu galā es viņu notašķīju gan, bet ar šokolādi.
--- Vietējais čins savā spīčā izteica cerību par savu sienu atbalstu. Es nekavējoties bildu tuvāk sēdošajiem, ka šādas frāzes liek man bažīgi skatīties uz griestiem. Uz vēlu vakarpusi, kad zālē iekaucās sirēnas, tas pārstāja izskatīties pēc joka. Protams, ārā mukt mēs nesākām,- nepārtraukt jau galda hokeju kaut kādu sirēnu dēļ, gan jau kaut kā tos griestus noturēsim. Šoreiz nekas pamanāms arī nenotika, lai gan es katram gadījumam palūrēju apkārt, kuru no tobrīd vēl atlikušajām dāmām būtu interesantāk grābt ciet un pa kurieni raut ārā, ja tas ūķis tiešām sāks šūpoties vai vismaz dūmoties. Un nožēloju, ka nebiju iepriekš paskatījies, vai ir slēgta izeja pretējā pusē, pie kuras es tobrīd atrados - izsist stiklus filmās ir skaisti, bet diletanta pirmais mēģinājums visdrīzāk beigtos ļoti neeleganti. Īpaši tāda, kurš jau skujoties pratis todien sagriezties.
A zāle skaista un gaumīgi izkrāsota, būs žēl, ja sagāzīsies. Vienīgi reklāmas par daudz, ietekmē spēli.
--- Rezultātu ievades ātrums bija parastais, t.i. uz trijnieciņa. Tā nav ievadītāju kritika - viņi dara ko var, tā ir skumja konstatācija, ka mēs nevaram atļauties veselu klaviatūras spaidītāju baru un nav mums tāda progmāra, kas ļautu pašiem spēlētājiem režus ievadīt tabulās no saviem mobīļiem, nevis lietot papīra starpposmu. Jā, tā ir tālā tēmējuma ideja. Racuha, kā teica agrāk.
--- Apkaunojoši, bet vienreiz es tiktāl nenoreaģēju uz savu trīssekunžu golu, ka mierīgi ieskaitīju to un turpināju spēlēt, īsti nesadzirdējis, ko tur pretinieks saka. Par laimi, pēc sekundēm 10 attapos pats, bet sasodīts, reizēm būt autoritātei, ar kuru negrib ķīvēties, ir kaitīgi karmai - ja tu pats nespēj noturēt to marku, uz kuru pretendē.
Laikam tāda bija diena, vietējā veikalā man arī nodevīgi uzbruka smadzeņu tārpiņš un es par paša somu skapītī piemirsu.
--- Pāris smagas zaudes no Pleiķu seniora un Arhinoviča mani sadrūvināja - tās bija neplānotas. Pirmajam gan es mazliet atriebos, izmantojot viņa malējo slinkošanu uzbrukumā, bet apmierināts nejūtos.
--- Paķis, nospēlējis ar mani kārtējo blicbiljarda spēli, noraksturoja to kā "huligānisku sportu priekš džentlmeņiem". Ja nu kāds nezin - tā parasti tiek dēvēts regbijs, pretēji futbolam - "džentlmeniskam sportam priekš huligāniem".
--- Pats lielais izkaušanas sēriju aizstāvis S.K. pēc līgas riņķa žēlojās, ka Caics tur muļķi dzinis. Nu ko te piebilst... Pirmkārt, Atis arī. Otrkārt, jau kuro gadu desmitu Dieva dzirnas maļ, ka visa tā pleiofu sistēma degradē galda hokeju. Līgas spēles kļūst ne tikai bezjēdzīgas, bet pat kaitīgas - tas, kas spēlējis pēc sirdsapziņas tajās, būs vājāks sērijās, tātad augšlīgā jācīnās tikai apakšgalam. Praktiski viss tas cirks nāk par labu tikai divu spēlētāju rezultātiem - citi tiek nolikti loterijas priekšā, un tie paši divi meklē iespējas, kā no relatīvi vājo sišanas izvairīties, jo viņiem arī tādas dāvanas nah nav vajadzīgas. Ko es rakstīju pirms 10 gadiem, to tagad - ja p/o tiešām ir vajadzīgi pasaules praksei, tad lai viņus spēlē tikai tie, kam ar šādu praksi pasaules turnīros ir darīšana. Labākie četri, maksimums - astoņi, lai gan jau tas man šķiet kompromiss ar ļaunumu. Lai p/o spēlētu astoņi un augšlīga saglabātu jēgu, mums tajā jāliek vismaz 32 spēlmaņi (vai spēlpreilenes), un tik daudz ļaužu, kas varētu turēt augšlīgas līmeni, mums vnk nav. Mums bieži arī 24 tādi nesanāk.
Pie tam šoreiz mēs īpaši izteiksmīgi redzējām, kas notiek sērijās, kuru garums ir neprognozējams. Pabeigt vidēja lieluma turnīru desmitos vakarā - nu cungi, das ist ein P. Manuli nav apmierināti. Protams, viss tas savulaik ir izrunāts daudzkārt valdē, kamēr visi neizsprieda, ka kāds maniaks vienalga nav pārliecināms un izdarīs kā viņam ienāks prātā - ar to visi reglamenti tika nodoti viena cilvēka pārziņā, kurš pārējos lika fakta priekšā. Un mēs, tie bauri, paklausīgi samierināmies, jo kurš tad cits to vezumu pavilks?
Bet tas man netraucē kārtējo reizi nolikt priekšā projektiņu visiem sačiem ar 50 līdz 100 dalībniekiem...
Augšlīga - 24, pirmais p/o - 3.-4. v. pret 5.-6. v. Līdz 3 uzvarām, pie 2:2 tiek ieskaitīta augstāku vietu ieņēmušā uzvara. Pusfināls un fināls - līdz 4 uzvarām, pie 3:3 tiek ieskaitīta augstāku vietu ieņēmušā uzvara. Overtaims - maksimāli trīs minūtes pēc svilpes, ja vēl neizšķirts - tad loze. Ātra un bez dažu mīļotā cirka, divu minūšu laikā visiem jābūt gataviem jaunai spēlei. Maksimāli iztērējamais laiks uz p/o - nepilnas trīs stundas, parasti divas. Ja gribās eksperimentēt, var nolikt tālākos četriniekus tikmēr izspēlēt pa divriņķu turnīram, ņemot līdzi punktus, bet tie loši jau negribēs, būs vien jālaiž mājās. Apakšgals sistēmai nav principiāls - vienkārši viņa riņķa vai p/o spēles nedrīkst kavēt pagastu ne par minūti.
Piebildīšu, ka arī šai gadījumā p/o uzskatu tikai par kompromisu ar neveselīgu fanātismu. Domāju, ka šādām sērijām nepieciešamas īpašas sacensības pēc Šveices sistēmas vai ar speciālu labāko sabraukšanu.
--- Dažu spēlētāju paradums valkāt ne savus krekliņus spēļu laikā stipri jauca galvu skatītājiem un mazāk zinošajiem sportistiem. Manuprāt, uzvilkt spēļu laikā krekliņu ar svešu vārdu vai izlases nosaukumu ir nesportiska rīcība, kas pazemina visa sporta veida cieņu.
--- Pateicoties vasaras pārtraukumam, daži cilvēki bija aizmirsuši, kā viņi ienīst manu fotomākslu. Nekas, es pie tā strādāju.
--- Naksnīgajā atceļā Krustpils centrā sazin kādēļ nedega ielu apgaismojums.
--- Pēc turnīra no Pēterpils skanēja uzslavas, ka latvieši atkal visu uztaisījuši pa pirmo. Hmm... Es ar vieglām šausmām iztēlojos, ko viņi uzskata par otro... Ja neskaita reglamentu un maznozīmīgo mikrofonu (skaļruņi bija kārtībā), viss gāja diezgan gludi, bet tik vēls finišs tomēr ir nepieļaujams 74 dalībnieku turnīrā. Labi, mums bija buss no Rīgas, kuru gan nācās gaidīt tās 5 stundas, bet ne katram viņš bija pa ceļam vai pieņemami nokļūt Rīgā pusnaktī. Jā, kādreiz mums tā bija gandrīz vai norma, bet diez vai jāatgriežas pie šādiem piemēriem.
Un tagad mazā ellīte, velkam.
Pirmsstarta peizāža. Un tas būs vienīgais komentārs, jo es tai barā esmu pārķēries vīrusus un nav noskaņojuma kaut ko rediģēt.
 |
|
