| LV kausa posms, 14.02.2015 |
Feb. 16th, 2015|12:31 pm |
  
Vēl viens Latvijas kausa posms. Vēl viens ķeksītis kalendārā.
Atkal izteikšu savu sajūsmu par ventilāciju Kultūršūlē. Es jau biju aizmirsis, kā tas ir - spēlēt normālā gaisa mitrumā un temperatūrā, bet nu jau otrreiz gada laikā. Precīzāk, nebiju aizmirsis, bet manās atmiņās pēdējā reize bija slovāku Skaļicā pirms 10 gadiem. Pateicoties tam, es pat nejutos īpaši noguris pēc sacensībām - un tas pie tam, ka ne tikai spēlējot pienācīgi izšāvos, bet arī strādāju galdu licēju komandā. (Manas kādreizējās iemaņas šim procesam bija novecojušas, bet kopumā labi, ka pieteicos, man principā patīk neliels fizisks darbs.)
Tagad tur trūkst tikai pietiekami sēdvietu, lai tā zāle būtu piemērota galda hokejam. Man ta nav kompleksu izstiepties arī uz grīdas, bet tomēr estētika prasa sagādāt šo minimumu..
Ar visu to putru nesanāca laika īsti pakontaktēt ar publiku par detaļām un vērot apkārtējos, tālab tikai dažas paplašinātas piezīmes no bloknota.
* "No dieva mutes dieva ausī" (c) S.Kalniņš.
* Iemest golu no jebkuras vietas ar tiešu metienu var pie jebkādas aizsardzības. Atšķiras tikai procentuālā ticamība.
* Uz sacensībām neieradās vadošais trijnieks, kuram acīmredzot pietiek ar "Laimītes" turnīriem - un attiecīgi tikai tur pašlaik Latvijā iespējams uzspēlēt ar stipriem pretiniekiem. Viņu trūkuma apstākļos pirmo vietu izcīnīja Edgars Mucenieks ("Muciņš"), kurš, kāda savāda sakritība, šos treniņturnīrus apmeklē. Vispār laimīšiem - ieskaitot līdzskrējējus, kā mani - šoreiz gāja vai nu ar galvu virs zvaigznēm, vai ar dvēseli atejas caurumā, reti kurš tika parastajās vietās.
* Vispār šķiet, ka galda hokeja sacensības pamazām tuksnesī pārvērš vai nu bailes no gripas epidēmijas, vai manis agrāk pieminētie iemesli. Pārlieku jau daudzi neieradās, lai gan turnīrs Rīgā un silts braukāšanai arī diezgan.
* Arņa atkal atvestās cidonijas man acīmredzami nāca labumā. Tas arī par potenciālo epidēmiju teikts, starp citu.
* Otrais finālists bija Lasmanis, toties par trešo vietu spēlēja Saulīši - ir vēl pūderis pūdernīcās. (Ja kāds nesaprata, tas ir pārfrāzēts krievu teiciens "Есть ещё порох в пороховницах".)
* Viens pusaudzis centās piemeklēt man iesaukas, parasti sev atbilstošā līmenī. Vispār jau pa dzīvi es tās esmu izpelnījies ne mazumu, sākot no krievu teiku antivaroņa - jaunu meitu laupītāja Nemirstīgā Kaščeja (un gribu piezīmēt, ka šo skolas laiku iesauku es dabūju nebūt ne nejauši!) līdz "Egīlam-nazim" Izraēlas loģistikas firmā (par paradumu pat darbā staigāt pienācīgi apbruņotam). Citas svaigākas iesaukas - "matainais maniaks" un "Egīls-barbars".
* Īsts fotogrāfs, ne tāds kā es, būtu visām meitenēm atnesis dāvanai banānus. Un tad paknipsējis.
* Atšķirībā no dažām, kuras negrib iemūžināt savu čaklumu, es točna nebūtu iebildis, ja mani muļķīgu ceremoniālu apbalvošanas bilžu vietā būtu bildējuši stiepjam galdus, solus utt.
Par paša spēli. It kā jau būtu laiks uzvaras relācijām - cik sen atpakaļ es neesmu augstākajā līgā pabijis,- bet kaut kā nav noskaņojuma. Pirmkārt, tur es ieņēmu stabilu pēdējo vietu, un otrās līgas vinneris Kuzņecovs man bez lielām pūlēm atgādināja, kurš te ir who. Paldies, bet es tāpat zināju. Otrkārt, es nospēlēju nevis spoži, bet normāli un augstienē iespraucos tikai daudzu stipru spēlētāju trūkuma dēļ. Atnāktu vēl četri no labajiem - un nekur es netiktu. Tāpēc es jutos tik apmulsis, kad apkārtējie steidza sveikt mani ar sekmēm. Nekāda sensācija tā nav - es ne pirmo reizi esmu pie strīpas, tā ka nekā dīvaina, ja reiz viņu ar savstarpējām spēlēm izdodas pārkāpt. Tikt sestajam no devītā sējuma nav nekas grandiozs (pat ja es pie tam grupā pamanos pakāst virs manis izsētam trešās līgas spēlētājam, nerādīsim ar pirkstu...). Bez tam, daudzi man apmēram līdzvērtīgi spēlētāji jau tur augšā ir pabijuši.
Akurāt pāris dienas pirms turnīra viņa nākamais uzvarētājs prognozēja, ka man iekļūt augstienē ir krietni lielākas izredzes kā dažam virs manis izsētam, nerādīsim ar pirkstu vēlreiz.
Un kad nu es tur reiz tiku, tad sākumā visi sadomāja pārbaudīt, vai es tiešām esmu tik briesmīgs palicis, ka nu visus nesīšu. Pirmās desmit spēles - zaudes. Saklausījušies pa to laiku manas žēlabas par traģisko iesācēja likteni, pretinieki sāka spēlēt mazāk aktīvi, un man izdevās vismaz pašcieņas pēc izraut dažas uzvaras. Ofs man nostrādāja priekš augstākās līgas normāli - pēc iemestajiem vārtiem 10. vieta no 24,- defs... kā parasti. Vidēji virs 5 ielaistiem.
Un gandrīz neviena gola ar vārtsargu, kas mani īpaši apbēdināja. Vēl jo vairāk, mani mēģinājumi mest ar viņu noveda pie kādiem 6-7 pašam ar centriem iegrūstiem vārtiem. Mana apmātība ar dažiem paņēmieniem reizēm atgādina ēzeļa ietiepību un prasās pēc daktera. Vai vismaz smadzeņu ieslēgšanas, lai gan prasīt to no manis spēles laikā ir visai bezperspektīva ideja.
Beidzot man izdevās Gunāram kaut cik pārliecinoši salikt, bet uzsvars te uz vārda "izdevās".
Daži bezatbildīgi ļauži nesaprot, ka mūsu sieviešu izlase visu tās eksistences laiku ir bijusi uz kraha robežas un vismaz savas meičas jāiemāca spēlēt. (No otras puses, pats savai laulenei mēģināju - sanāca ļaunāk kā slikti.)
Publikums smīn par manas grupas rezultātiem.
Daži sportisti Kultūršūlē acīmredzot ir nepopulārāki par citiem.
Oficiāli svētsvinīgas sejas izteiksmes lai bildē organizatori...
Juniori un dienesta stāvokļa izmantotājs.
Pēc tam kad viens tāds zaļš meža dīvainītis, ar ko Kaspars spēlēja, palūdza viņu nefočēt (kaut kas viņiem tur reliģisks laikam mājās ir), Kaspars iebrēcās, lai labāk bildē viņu. Nu... es jau tāds atsaucīgs, iemūžināju ripu no vārtiem izņemošu.
Patiesībā gan es, nevarēdams to kārbu iestūķēt somā, vnk pārbēru saturu maisiņā, bet iepakojumu izmantoju mazai performancei.
All we need is love.
Pavisam neasie vai dublētie sīkbilži
   
   
   
   
 
MULDAMAIS PIELIKUMS
* Gan šai turnīrā, gan citkārt (tai skaitā pa e-pastu no ārzemēm) man šogad nācies dzirdēt spēlētāju un treneru žēlabas par dažu spēlmaņu pārmērīgo emocionalitāti, kas traucē viņiem sasniegt spējām atbilstošus rezultātus. Daži man pat padomus prasa, kā glābties no savām vai citu psihiskajām kaitēm. Nu es, protams, esmu tas īstais psihologs - savā dzīvē esmu ne vienā vien trakonamā pasēdējis, tā ka gandrīz visas psihologam profesionāli nepieciešamās garīgās problēmas man ir,- bet man tomēr vajadzētu bišķi vairāk informācijas un arī vēlēšanās jaukties svešās dzīvēs, lai sniegtu kvalitatīvu konsultāciju. Te būs nekvalitatīva:
Homo sapiens sapiens ("Tu teici - es noticēju, tu atkārtoji - es sāku šaubīties...") smadzenes kļūst pieaugušas ap 25 gadu vecumu. Tā ir fizioloģija, tātad tur maz ko var darīt. Tās smadzeņu daļas, kas atbild par spējām objektīvi novērtēt riskus un situāciju, līdz tam ir nepilnīgi attīstītas, kas cita starpā izskaidro dažu jaunu ļaužu pārliecību, ka gan jau viņi paši zināšot labāk par "lielajiem", kā savu dzīvi dzīvot. Kamēr tie, kam smadzenes beidzot izaugušas, var par viņiem tikai sūri grūti nopūsties un pieminēt ar labu vārdu novecojušas audzināšanas metodes. Tā ka daļa no jauniešu problēmām ir risināmas tikai ar gadiem, bet pēc gadiem galda hokejists var būt jau noziedējis, nesagaidījis savu smadzeņu parādīšanos izaugsmi.
Mans sestdienas ieteikums pie kārtējām žēlabām bija - pameklēt saprotošu dzimumpartneri. Saprotoša - tas ir virs 30 un ar pietiekami stabilu pašas dzīvi, lai viņu nesatrauktu, ka pašreizējais kavalieris savu laiku un naudu nevis kā īsts vīrietis nodzer krogā, bet nospēlē, raustot idiotiskus kloķus. Galvenais, lai cilvēkam nav sekss lieki jāmeklē. Jaunākas mūzas, atvainojos, gan bez seksa, gan ar to parasti prot tikai smadzenes izēst.
Ja jaunajam sportistam nu tik ļoti nelaimējies, ka jaunāka par 30 draudzene jau ir, atliek mēģināt viņai iemācīt pieaugušu uzvedību (varbūt pat ar treneri sapazīstināt). Lai viņa pati padomā, vai ir spējīga pildīt pieaugušas sievietes funkcijas - nevis uzspiest un kasīties, bet atbalstīt, darīt cietāku, kad vajag (nē, es šobrīd ne par "nepiedienībām") un vajadzīgā dienā dot spēkus, nevis tos atņemt. Mīlestība var būt atbalstoša vai izsūcoša - un vismaz sievietei jāprot ar šīm lietām manevrēt. Vīrietim, protams, arī neskādētu.
* Vienam no overhistēriskajiem pacientiem atzīmējamas reliģiski ideoloģiskas problēmas ar racionu. Atgādināšu, ka Pasaules veselības organizācija veģetārismu uzskata par psihisku slimību, un diezgan daudzi, ieskaitot mani, to pašu domā par reliģiskajiem pārtikas ierobežojumiem. Slikta ēšana noved pie neadekvātas uzvedības (ja kāds redzējis filmas ar vācu fīreru, sapratīs), un sportistam pilnvērtīgi jābarojas. Ne bez iemesla pat pie tādiem trakajiem kā musulmaņiem viņu korānā teikts, ka kareivim vai ceļiniekam nav obligāta pienākuma ievērot viņu pārtikas priekšrakstus - un sportists še pielīdzināms kareivim pēc tālaika dzīves standartiem.
Starp citu. Pazīstamais jūrasbraucējs Kuks savos polārbraucienos veiksmīgi apkaroja slimības uz kuģa, piespiezdams komandu ēst gaļu un kāpostus. Gaļas neēdājus viņš vnk lika pērt ar rīkstēm, kamēr tie neatteicās no savas pārliecības. Ar kāpostiem gāja vēl jautrāk. Es ne par konkrētajiem produktiem, bet par to, ka ņehui vyjobyvaķsja.
|
|
