| Rīgas GH čempionāts, 17.01.2015 |
Jan. 20th, 2015|12:56 pm |
   Bez īpašām prelūdijām pavēstu, ka ventilācija Kultūru vidusskolas sporta zālē tiešām bija noorganizēta un strādāja. Starp citu, ne katru - atšķirībā no manis - tas priecēja. Daži drebinājās, pat pamatīgi iepakoti. Manuprāt, bija taisni kā vajag. Vismaz tādā dienā, kad apkārt valdīja īsti pavasarīgs laiciņš.
Tas bija par labo :)
Ja kāds nezina, RČ notiek pēc eksperimentālas formulas, kura paredz citādu - no ledus hokeja nokopētu punktu skaitīšanas sistēmu, overtaimus riņķa spēlēs un baismīgu putru ar sīkriņķiem augšlīgai. Pēdējo punktu es īpaši nekritizēju g.k. tādēļ, ka augšlīga man nespīd (lai gan, protams, kad vēl trīs dienas pēc turnīra vēl rodas jautājumi par vietu kārtību pat pirmajā trijniekā, ir diezgan smieklīgi), bet pirmais ir tikai otrā sekas. Par overtaimiem es varu tikai pateikt, ka Kalniņaprāt, es esmu vienīgais neapmierinātais ar šiem neparedzami garajiem aizķeriem pēc katras spēles (oriģinālais citāts bija vēl apvainojošāks). Nu es turnīra laikā ieprasījos vēl pieciem cilvēkiem par viņu domām, un 100% - izņemot pašu Kalniņu - bija neapmierināti (lai gan dažādā mērā) ar šo principu "piecdesmit pastāvīgi gaida uz diviem". Pozitīvāk noskaņotie bija par to, lai kādas kaktu sacensības pēc šādas sistēmas kurioza pēc tomēr tiktu rīkotas, bet, protams, ne jau kā LGHF atbalstīts augsta reitinga turnīrs, kurā jācīnās par rezultātu. Ar sportu šādiem eksperimentiem - tā jau ir mana personiskā piezīme - nav nekā kopīga... Pret to, ka kādā turnīrā par uzvaru skaita trīs punktus, nopietnas opozīcijas nebija, bet par to es arī tā neizprašņāju. Lai gan, protams, jebkurā sporta veidā oficiālas sacensības pēc nestandarta noteikumiem grauj sporta veida un tā amatpersonu autoritāti. Iztēlojieties, ka, piemēram, futbolā vācu Bundeslīgā otrajā janvāra pusē (un tikai tad) spēles notiek pēc modificētiem noteikumiem - visi, izņemot vārtsargu, drīkst spēlēt ar rokām...
Man šķiet, ja kādam tik ļoti vajag eksperimentēt ar sporta sacensību pārvēršanu par gaidīšanas svētkiem, tad idejas autors varētu šādu turnīru izspēlēt viens pats savās mājās ar metamkauliņa palīdzību, nevis sludinātu savu ierasto "ja visiem ir slikti, tad ir sasniegts taisnīguma ideāls" un spēlētos ar dzīviem cilvēkiem. Protams, lielais eksperimentators b. Ļeņins arī sludināja, ka "jo ļaunāk, jo labāk", bet viņš pie tam plānoja - kad paliks pavisam slikti, tad notiks revolūcija un taps apšauti tie, kas augšā. Tiem, kas augšā, pie šādas pozīcijas pieturēties diez vai vajadzētu.
Protams, ja pie mums skafandrā ieradīsies spēlēt piecus metrus augsts marsietis, tad mums vajadzēs padomāt par kādiem īpašiem spēļu noteikumiem un reglamentiem, bet bez vajadzības bojāt darbojošos sistēmu ir tīrā kaitniecība. St.citu, ja mums tik ļoti vajag tēlot ledus hokeju, tad arī katrai spēlei jāilgst vismaz 60 minūtes. (Un vispār, tā ir ideja.)
Elektronika šoreiz uzvedās bišķi distrofiski, bet ne tiktāl, lai tas nopietni ietekmētu sacensības. Daudz nopietnāka bija problēma ar mūzikas palaišanu, jo palaidējam bija arī citas darīšanas... un no tā atkal cieta viņa rezultāts. Bet šai gadījumā tās bija vairāk neveiksmīgās riņķa overtaimu sistēmas, nevis tīšas pašuzupurēšanās sekas.
Esam sākuši bišķi taupīt papīru un divas spēļu kārtas printējām uz vienas lapas - ne bez problēmām, neraugoties uz Intara tālvadību. Nu bet problēmas tādās reizēs ir neizbēgamas - kā zināms, standarta mūsdienu programmists neprot izlasīt kodu, kas garāks par 140 zīmēm ar atstarpēm, tāpat kā standarta mūsdienu politologs domā, ka Latvija ir tiesiski neatkarīga dēļ kaut kādas iedzīvotāju aptaujas 1990. gadā..
Par man un visiem jau apriebušos šķībčurāšanas tēmu. Bļeģ, ja jūs principā nevarat trāpīt podā, tad labāk mīziet izlietnē!!!
Manis paša sasniegumi bija tradicionālie un manam reitingam atbilstoši. Te vajadzētu sakot izjustai lāstu sērijai, bet es jau tos izgāzu spēļu laikā... un vispār, kaut kā pārāk nervozi jaunajā gadā esmu sācis reaģēt uz paša bezpalīdzību, laižot iekšā. Bija tāda sajūta, ka visas man iemestās ripas man sametuši nevis vārtos, bet pa tiešo taisnajā zarnā. Būs atkal jārisina paša psihiskās noturības problēmas - jeb vai labāk uzdot šo bagu par fīču un izlikties, ka bremžu man nekad arī nav bijis?
Kā katrā turnīrā, netrūka darīšanu arī ar citu psiholoģiskajām problēmām - daži joprojām raustījās no manas fotodaiļamatniecības. Iztēlojaties, ka tās pašas Bundeslīgas futbolists spēles laikā brēktu uz skatītājiem (vai vēl trakāk - fotokorespondentiem), lai tie viņu nefotografē? Man ir nelabas aizdomas, ka tā būtu pēdējā viņa diena sportā... Tīri cilvēciski es saprotu jebkuru, kurš novēl man vai vismaz manai fotokamerai nekavējoties ievelties ellē, bet šādām nožēlojamām emocijām nav vietas tur, kur valda sportiskums un taisnīgums. Un ievērojiet manu izcilo žēlastību, nenosaucot grēcinieku vārdus. Sportistus, kas vairās no fotogrāfiem, sponsori nemīl. Jūtos pelnījis procentu no vaininieku reklāmas ienākumiem par iecietību.
Velti es baidījos par savu morālo novecošanu - šai reizē visi sievišķi mani apspēlēja, turklāt parasti ar tādiem rezultātiem, ka šķiet, esmu kritis pretējā galējībā. T.i., spēlējot ar viņām, par daudz aizmirstu par otršķirīgām lietām, tādām kā galda hokejs.
Ļaudis, ir pilnīgi bezjēdzīgi zvanīt man spēļu laikā. Ne es tādās reizēs dzirdu, ne jūtu vibrāciju kabatā. Un tas verķis vispār man turnīrā ir ieslēgts tikai, lai es zinātu, cik laikrādis.
Nesenajā valdes sēdē izskanēja vēsts, ka viens no E.B. - ne jau nu es - centīgi mājās trenējoties, lai šai turnīrā paveiktu varoņdarbus. Varoņdarbi nesanāca. Centos viņu pārliecināt, ka vārīties savā sulā nav jēgas un nekā efektīvāka par Caica treniņiem viņš klases celšanai neatradīs. Man, diemžēl, jau arī tas vairs nelīdz - reakcija iet uz leju. Atgriezties treniņa pēc pie ātrajām datorspēlēm stratēģiju vietā? Viens Volfenšteina šūters man datorā ir, vēl no pirmsvindouza laikiem (nu jā, mirstīgajiem tas skan apmēram kā mans paziņojums "Livonijas iekarošanas laikā es pievienojos Viestartam..."), varbūt varētu tā atjaunot roku un domu ātrumu. Pirms gadiem 15 tas man nostrādāja. No otras puses, paradums šaut uz katru, kas parādās tuvumā, geimeros rada naturālu Vjetnamas sindromu.
Gaismasraksti:
Kvalitatīvu treniņu trūkums pamazām gremdē klubu "Nice castle", un dalība leišu čempionātā to nespēj aizvietot.
Notiek iesilde.
Nu jā, fotogrāfam tie mūžīgie neparedzamie pārtraukumi dod plašas iespējas, bet pārlieku jau nervozi viss gāja. Un vispār man nebija noskaņojuma uz pikseļošanos, lielais kadru daudzums skaidrojams ar kameras sērijveida režīmu, nevis ar manu aktīvumu.
No izmisuma tauta gāja skatīties vai katru overtaimu.
A.Zaharovs, šķiet, pārvarējis savu ilggadējo kompleksu un iznesa mani bez grūtībām (8:3). Nekas, gan jau iebaidīšu atpakaļ :)
Testēju vienu fotorežīmu... bet izrādījās, ka tajā zibspuldze ikreiz speciāli jāatslēdz. Pēc otrās viņas neplānotās ieslēgšanās es atmetu šai idejai ar roku - diemžēl, blice nopietnās sacensībās ir nepieņemama.
Tā vajag sportiski un taisnīgi priecāties, izņemot ripu no saviem vārtiem.
Es laikam esmu kļuvis par Siliņu ģimenes tradicionālo ienaidnieku. Nepietiek ar to, ka pagājušoreiz neielaidu A-līgā Elviju, šoreiz to pašu izstrādāju pret Alvi. Ar 8:2. Uzticīgs ģimenes tradīcijai, arī viņš mani atriebdamies otrajā līgā iznesa uz sauso. Tiesa, ar 2:0, nevis 12:0, kā vecākais toreiz.
Uz brītiņu parādījās arī augstā priekšniecība, pārliecinājās, ka ģimenes gods nav īpaši smagi cietis, un izgaisa pavasara vējos.
Visi kadrā redzamie otrlīdznieki mani apskādēja.
Kamēr daži raustās no manām bildēm, šī jau parādījusies Radio1 mājaslapā...
Es tādus skolnieciskus jokus kā šādu konfekšu izvēli parasti laižu privātā kārtā, nevis publiskai ņirgšanai.
Gundega tā priecājās, ka nevesela būdama, apgājusi mani, ka es pats par viņu nopriecājos vēl vairāk. Nākamreiz plānoju mums abiem to kaifu aplauzt :)
Ar tabulām sanāca jocīgi. Akurāt pēc maniem brēcieniem par diviem eksemplāriem... pēc apakšgrupām visi aizjoza, negaidot rezultātus un iespējamās kļūdas (es to sauktu par sportisku neinteresi, lai gan pats arī ar tādu slimoju). Nu un kad atnāca, izrādījās, ka rezultāti salipināti priekš pieaugušo augstuma, tā ka lai redzētu arī mazie, es pārlipināju zemāk :) Toties līgu rezultāti izsauca lielāku interesi (kadrā - II līga).
Damorkowy citu bilžu tiek iesniegtas sīktēlu izskatā.
   
   
   
   
    
    
|
|
