| GH, Ventspils, 11.10.2014 |
Oct. 13th, 2014|10:33 am |
   Uzreiz saku, bildes draņķīgas, par savu reputāciju nervozāks cilvēks viņas nevienam neparādītu. Gaismas manam verķim bija par maz, ar blici ķēpāties, gaidot, kad netraucēšu, bija slinkums. Atskaite tāpēc tīri ķeksīša pēc.
Laikam jau nekas vairs nelīdz, lai izkustinātu Rīgas iemītniekus no iesildītajiem dīvāniem. Dalībnieku skaits turnamentā bija nožēlojams un varētu kļūt traģisks, ja pēdējā brīdī nebūtu "paši izlēmuši" piedalīties mazie, kurus laikam gan turnīra glābšanai pēdējā brīdī bija saorganizējis VJN (slinkums pārbaudīt). Drosmīgākie no pieteiktajiem atnāca un tapa neģēlīgi piekauti - riņķa spēļu skaits sanāca tik mazs, ka lai apmierinātu hokeja badu, atnākušie stiprie pa īstam sita arī viņus. Diez vai tas nāca par labu viņu entuziasmam.
Vai nu organizatorisko problēmu dēļ, vai kā, bet mājinieki arī šajos apstākļos visumā nospēlēja krietni vārgāk nekā tad, kad kratījās uz citu rīkotiem tālturnīriem. Tiesa, viņi nebija vienīgie neveiksminieki - arī loterijas rats nebija žēlīgs par favorītiem skaitāmajiem Smagaram un J.Zaharovam. Riņķu 7. vietas ieguvējs Lasmanis savu izdevību garām nepalaida, vinnējot sērijās gan Smagaru, gan E.Liepiņu (kurš noteikti var būt lepns par savu rezultātu todien - četriniekā gan riņķī, gan pēc p/o), gan finālā Lagzdiņu, kurš tobrīd jau bija veiksmīgi sagremojis Mucenieku un J.Zaharovu. Vairāk bija gaidīts (nu to jesķ es vairāk gaidīju, bet toties tāda netieša izteiksme pieliek +3 teksta autoritātei un -5 personiskajai karmai), neskaitot kaudzi vietējo, no Baloža (kurš mani baismīgi iznesa ar 8:1 - ņezabuģemņeprasķim) un vecVītola. Ar sevi neapmierināts palika arī Kalniņš, par kuru atsevišķa piebilde - man liekas diezgan nenormāli, ka cilvēks, kurš cīnās par vietu izlasē, vienlaikus jauc sev galvu ar turnīra tehnisko pusi. Rezultātā cieš gan rezultāts, gan arī process - tā, tiek sabļauts visiem sastāties pie galdiem, tiek palaists un izskan spēles džingls, bet tā vietā, lai ļautu spēlēt, galvenais tiesnesis skraida starp galdiem, brēc par izvilktiem kloķiem un pēc laiciņa notur kārtējo svinīgo atklāšanas runu, kuru īsti nav kam novērtēt - nekādus miesta činavniekus vai teledarboņus nemana, bet savējiem viss tas vajadzīgs kā suņam puņķlupata.
Par TV trūkumu es, tiesa, tikai nopriecājos - maz pasaulē ir stulbāku skatu kā es televīzijā. Februārī pie Zariņa bišķi tur parādījos, pēc tā gribās pa Ventspili staigāt nikabā (neizglītotie to ar parandžu jauc), lai nepazīst. Un TV nav vainīga, es tiešām kameras priekšā izskatos pēc idiota medicīniskā nozīmē. KURŠ TEICA, KA NE TIKAI KAMERAS PRIEKŠĀ?!
Vēl atzīstami ir Siliņu ģimeniskie panākumi un Gunāra Bula stabilizācija otrajā līgā - cita starpā, viņš ar 5:2 apspēlēja Vītolu, tādējādi atņemot viņam augšlīgu, bet man vispār 6:1 sakrāmēja. Vītols vismaz pēc tam atriebās, bet es kaut kā neesmu drošs, ka man tas izdotos.
Par paša rezultātu. Jāvēsta (vai labāk jāpaklusē, bet ar to man mūžīgi problēmas), ka ierados es savā labākajā formā, ideāli mobilizējies un ar noskaņojumu "izšaut". Nospēlēju pēc paša sajūtām praktiski teicami. Rezultāts no visa tā gan apakšgrupā, gan līgā - akurāt atbilstošs izsējas reitingam. Citiem vārdiem, augstāk par pakaļu es uzlēkt neesmu spējīgs, lai ko nedarītu. Un arī haļavas efekts, kā parasti, bija minimāls - veiksmīgus golus vienās spēlēs neitralizēja analoģiskas kontrcūcenes citās. (Vo, iedomājos, ka sēni kailo mieteni - "svinušku" - vajag saukt par kontrcūceni, zinātāji sapratīs.)
No paša spēlēm: 0:1 pret Kuzņecovu (tas bija mums abiem ļoti neraksturīgs aizsardzības pārsvars pār uzbrukumu), 7:8 pret J.Zaharovu (nu te viss normāli), dalītas uzvaras ar Kristapu, divas grūtas uzvaras pār Golonovu, kurš man nekad nav bijis viegli ņemams, un pašās beigās uzraušanās 4:5 no R.Kalniņa un 2:3 no Viļuma. Jūtos kā viņiem paša asintiņu atdevis nopelniem bagātais donors. Protams, gols, ko var uzbīdīt uz tablo, nav īstais Gols - kā māca ķīniešu dao filozofija,- bet tā nu sanāk, ka morālos (un arī amorālos) golus skaita tikai citās sfērās.
Ernšteina tumsas diena (p.s. - vēlāk no Kaspara atskaites uzzināju, ka viņš vnk bija apslimis)ļāva man tikt pie maisa ar higiēnas precēm (varētu nodomāt, ka Ķirsis atgriezies, atceros, ka viņš ar tādām lietām strādāja) un seņjoru trešās vietas kausa, iekrāsota tradicionālajā Ventspils zilzaļajā krāsā. Man ir aizdomas, ka Ventspils šo neveselīgo krāsu izvēlējusies tikai tādēļ, lai atšķirtos no visiem - nevieniem citiem estētikas jūtas tādu toni nav atļāvušas. Jūru es tādā nokrāsā esmu redzējis tikai vienreiz - pie Aškelonas Izraēlā - un viņa mani nesajūsmināja. (Tiesa gan, Austrumu Vidusjūra mani vispār galīgi nesajūsmina jebkādā krāsā, bet tas jau ir cits trilleris.)
Selfijs starp bildēm netiek ievietots aiz pieklājības. Uzzināju, ka poliski selfiju sauc "samojebka". Sāku domāt, vai neiemācīties poliski, interesanta laikam valoda.
Pie organizācijas jābilst, ka viss vietējo darītais blakussēdētāja acīm gāja gludi vai gandrīz gludi, kad drusku pamaisīja dažu ļaužu pārcentība. Sašam vienubrīd pat nācās sabrēkt uz dažu pārliecīgu strādātmīli, lai pastāv maliņā un neraujās pušu, te tāpat pietiek kam staipīt.
Galdi bija labi, ja nerēķina dažu spēlētāju (nerādīsim ar pirkstu uz vienu cilvēku, kurš turklāt todien nebija zilā) punktiņus - tablo pārlikšanu otrādāk un un kāda āpša aizmirsto papīreli zem virsmas pie kreisā uzbrucēja. Pirmoreiz mēģināju spēlēt tādos apstākļos un salīdzinājis izspriedu, ka tāds papīrītis vairāk traucē kā palīdz.
Par laimi, es spēlēju vislabāk apgaismotajā līgā. Augstākajai nācās ķimerēties pa pustumsu - zāles apgaismojums VJN ir kā jau skatītāju zālei skatuves priekšā, bet logu izvietojums specifisks.
Daži raksta pret neatnākušajiem 10:0, daži 5:0, un tabulās rodas juceklis. Es rakstīju W:0 un lai organizētāji paši izdomā, cik tur pienākas.
Atšķirībā no pašizolētās "Laimītes", VJN bija brīvs Wi-Fi - "Ventspils-guest". Visupirmām es nodomāju, ka tas ir no paša VJN mīlestības pret izslāpušajiem apkārtējiem, bet vēlāk noskaidroju, ka tas ir tīkls pa piļasētu, lai tūristi visi nesatup tikai ap autoostu, Lattelekoma dāvanas meklējot. Pārsvarā atrodams skolās, viesnīcās un brīvdabas izklaides vietās - kopā ap 25 punktos. Man gribētos to salīdzināt ar Rīgas domes darbību, kura atteicās veikt šādu grūtu pasākumu, paziņojot, ka viņa koncentrēsies uz tām divām (!!!) vietām pilsētā, kur viņa nodrošina Wi-Fi. T.i. savā ēkā un Kongresu namā. Un pat tur viņiem drošības sertifikāts tā notecējis, ka pie reģistrācijas reizes piecas "Turpināt" jāspiež. Ar to vien pietiktu, lai es Ušakovu un viņa kodlu dēvētu par netradicionālā seksa adeptiem, un nekādi kaķīši mēra kabinetā tur nepalīdzēs.
Vienīgais mīnuss, ka ticis pie rozetes un Interneta, es pārtraukumos un pēc spēlēm turpat arī dematerializējos tā vietā, lai vērotu turnīrā notiekošo. Kamēr mani savas izslēgšanas spēles pabeigušais Buls no turienes neizvilka - neatradis laicīgi braucējus no Rīgas, es uzprasījos pie viņa mašīnā no Jūrmalas un tā arī tiku šurpu-turpu.
Tālāk - bildes. Mazāk pretīgās - lielākā izmērā.
   
   
 
     
    
   
   
   
  
   
    |
|
