| Laimiite, 30.09.14 |
Oct. 1st, 2014|10:55 am |
|
"Прокатилась дурная слава,
Что похабник я и скандалист..."
(no Maļiņina dziesmas filmā par Jeseņinu)
Mana mutes brūķera reputācija krietnu laiku traucēja man apmeklēt dažus bērnu pasākumus, tak šķiet, ka daži beidzot apzinājuši - šitos bērnus nekas vairāk jau vairs nesamaitās. Un tā es pagodināju ar sevi vienu no treniņiem "Laimītē". Stāsts, atvainojiet, atkal par sevi, jo nekā īpaša jau ko stāstīt nav. Tas bija klasisks treniņturnīrs, kurā par rezultātu aktīvi cīnījās tikai paši vājākie, lai nekristu negodā. Ar 7,5 dalībniekiem - Valts atnāca vēlāk, tā ka viņam nācās sisties līdz p/o finālam caur sietu no lejas.
Tabulas zemāk. Tika nospēlēti 2 riņķi un viens riņķis ar minūti ilgām spēlēm, vietu kārtība un punkti pēc tiem (svītrojot Smagara tehniskos mīnusus, kuri mainīja 5/6 vietu)
1. Edgars Caics 37-3
2. Raivis Miglinieks 24-16
3. Sandis Lagzdiņš 24-16 (rezultātu vienlīdzības dēļ vietu izšķīra spēle līdz vieniem vārtiem)
4. Emīls Liepiņš 16-24
5. Edgars Mucenieks 13-25
6. Valts Smagars 14-8
7. Egīls Belševics 11-27
8. Kaspars Viļums 9-29
Par punktiem es nevaru žēloties - 11 punkti 19 spēlēs, kad reitingā visi virs tevis, ir pieņemami pat treniņturnīrā, kur stiprie pret vājajiem vairāk trenē paņēmienus kā cenšas gūt punktus. Taču spēles kvalitāte darīja mani nervozu. Gandrīz visi, vai nu lai mani iepriecinātu, vai pašu kaifa dēļ, labprāt ielaidās uz spēli manā vecajā manierē - kad ripa vājprātā šaudās pa laukumu un vai katrs pieskāriens tai ir šāviens pa kasti. Un pat šajā stilā mani parasti apspēlēja. Jā, fucked tempora mutantur und wir, bļin, mutantur in illis, kā saltajā Konstancā žēlojās Ovīdijs. Pašreizējā spēles līmenī pat spēle uz dullo vairs nedod 50% izredzes, kā kādreiz - meistarība pārvar pieredzi šādā veiksmes stilā.
Pleju ofi stipri pajuka, kad mazie sāka steigties mājup. Pirms tam Raivis man ierādīja ne tik daudz manu kā savu pašreizējo vietu - reāli viņa pārsvars sērijā bija lielāks kā varētu nodomāt pēc minimālajām uzvarām. Pēc tam no apakšgala (5.-8.v.) atlikām tikai mēs ar Sandi, kuram bija neveiksmīgi iekritis Smagars. Sandis no tam bija dziļā dvēseles apstulbumā un uz tā rēķina pakāsa man pirmās divas spēles, bet tad sāka atdzīvoties. Kāšot, kā izrādījās, pēdējā sērijas spēlē pēc pāris minūtēm 0:3, es aiz izmisuma atļāvos pāriet uz man neraksturīgu psiholoģisku gājienu - nometu tempu un uzbruku tīri formāli, lai gan aizsardzību daudzmaz uzturēju. Protams, tas iemidzināja vēl maz pieredzējušo un nepietiekami nelietīgo pretinieku, kurš noticēja, ka nu jau viss būs labi. Nu, tie, kuri mani labāk pazīst, saprot... V obščem, pēdējās sekundēs mans niknais uzbrukums izrāva neizšķirtu, pēc kā realizēt psiholoģisko pārsvaru overtaimā jau vairs nebija problēma. Bet vietu kārtība pēc p/o nav nopietni ņemama dārgo aizgājēju dēļ, vienīgi jāatzīmē, ka finālu izspēlēja Caics ar Smagaru. Man nepietika resursa nociest uz vietas līdz fināla beigām, mans vecais spēles stils drausmīgi izsūc spēkus - tāda ir maksa par azartu un adrenalīna cunami. Parasti es agrāk turnīros biju galīgi beigts jau pēc apakšgrupām, tikai pēdējos 7-8 gados, kopš esmu pārgājis uz akadēmiski tehnisku spēli - nu vismaz to, ko par tādu saucu,- spēju finišēt daudzmaz cilvēciskā paskatā.
Netiku galā ar turnīros sazin kādēļ uznākošām iesnām, būs kaut kas jāizdomā, ja atkal uznāks. Pilieni degunā pirms turnīra palīdz maz, jau mēģināts.
Minūti garās spēles, protams, nesa man vairāk punktu kā īstās - pieauga loterijas elements. Faktiski šis ķēmīgais riņķis bija vajadzīgs tikai, lai neliktu Smagaram spēlēt ar Caicu jau pirmajā kārtā.
 |
|