| Piezīmes no Eiročempja'2014 |
Jun. 10th, 2014|04:53 pm |
Jau par rutīnu kļuvis, ka Eiropas mēroga sacensības galda hokejā notiek Rīgā - mēs esam vienīgie, kuriem izdodas to saorganizēt īsā laikā, kad visādi blakusapstākļi liek atteikties no rīkošanas citiem mūsu nemierīgā kontinenta iemītniekiem. Uzdevums diezgan sarežģīts, jo pat galda hokejā vislētākajā pieņemamajā variantā Eiropas čempis prasa tūkstošus eiriķu, kuru mums tik daudzu lieku nebija un nācās tos izprasīt no valsts un pilsētas - trīs mēnešus pirms sacensību sākuma, kad visi budžeti tekošajam gadam sen sastādīti. Protams, mums neizdevās sadabūt tik daudz, lai rīkotu krutā vietā, tāpēc saspiedām visus Kultūru vidusskolu sporta zālē - neapdomājot, ka tas nav Latvijas un pat ne Rīgas kauss un tālab vajag šo to iepriekš izdarīt, lai neitralizētu vasaras un masveidības radītās problēmas. Cita starpā, nevienam neiešāvās prātā, ka jūnijā tāda zāle ir labāk jāventilē, un pirmā diena viņā bija baismīga, līdz neizdevās iztaisīt caurvēju. Putniņu čivināšana mikrofonos maz līdzēja. Pie tam jumtā bija atveramas lūkas, kuru atvēršanu un aizvēršanu vnk neviens nebija sarunājis - tālab saule pa viņām iekšā spīdēja (ietekmēdama spēli un rezultātus), bet gaiss cauri izlaists netika... Tauta glābās, mukdama pārtraukumos ārā no telpām un sapņodama par aplaistīšanos no šļūtenes. Nākamajās dienās jau bija vieglāk, bet sākums daudziem sabojāja noskaņojumu uz ilgu laiku.
Visumā man jāteic, ka orgkomitejā pietrūka cilvēka, kurš noskaņots meklēt un risināt problēmas, pirms tās radušās.
Viss, par ko bija padomāts, tika izdarīts labi - gan transports no viesnīcām (vidusskola atrodas tādā depresīvā vietā, ko mūsdienu ivritā sauc par "kibenimat", pat bez veikala tuvumā), gan centralizētā barošana, gan rezultātu apkopošana. Arī ar jaunajiem laukumiem spēlmaņi bija apmierināti - daži gan sūdzējās par pārmērīgu slidenumu sākumā, bet jau uz pirmās dienas beigām spēlētāju sviedri pārvērta laukumus par ūdenssporta piekritēju ideālu.
Visādas krikumainas lietas
* Ar laiku pirmajā dienā radās diezgan smagas problēmas - dumpojās "gudrās" tehnoloģijas. Bija nepatīkami, jo parasti mēs izceļamies akurāt ar labu grafika ieturēšanu. Tomēr nākamajās dienās izdevās reabilitēties un nācās pat speciāli iestiept pauzes, lai saskaņotos ar ēdnīcu.
* Diezgan jocīgi izskatās svinīgā atklāšana pēc tam, kad gandrīz visi neopeni jau padzīti no spēlēšanas. Varbūt apvienot atklāšanas un aizklāšanas ceremonijas? Es saprotu, ka visas tās papildus "nominācijas" - juniori, sievieši utt. - pastāv tikai politkorektuma pēc, bet ņirgāšanās pieskaņa vienalga bija. Te gan arī manis paša kļūda vainīga. Es pieņēmu, ka mums nebūs ne vietas, ne lieku galdu, un tāpēc iepriekš neieminējos par iespēju uzspēlēt kaut kādu atklātu turnīru priekš tiem, kam attiecīgajā laikā nav ko darīt - līdzīgu "mēra kausam" Skaļicā. Kad izrādījās, ka galdi un vieta ir, saorganizēties jau bija par vēlu - Saveļjevs gan mēģināja, bet nesanāca. Mans inglišs, diemžēl, ir galīgi nepietiekams šādai ļaužu sasaukšanai uz paštaisītu turnīru. Leiši bija veiklāki un, kā parasti, maliņā spēlēja paši savu čempi (kurā es uz laiciņu arī iepinos iekšā).
* Mūsu veterāniem neizdevās atrast cilvēku, kas pats gribētu būt viņiem par kapteini. Lai tiktu vaļā no šāda goda, Sergejs to piedāvāja pat man, komandās neiekļautajam,- es attraucu, ka kapteinim tomēr jābūt no iekšas. Nu ko es varu izdarīt derīgu večiem, kas visi saprot no GH krietni vairāk par mani? Bet vispār tas ir simptomātiski, ka pie mums neviens vecais spēlētājs negrib uzņemties nekādu vadību. Vai gandrīz nekādu - es to pie vajadzības uzņemos, bet tikai savas kompetences līmenī.
* Un vispār, mums pat rezultātu ievadītāju nācās importēt no Ukrainas, dažs apgalvoja - aiz ekonomijas apsvērumiem. Pagāja zināms laiciņš, līdz viņa pierada pie mūsu īpatnībām, un tas bija turnīra laiciņš.
* Ar rezultātu parādīšanu zālē bija, delikāti izsakoties, pizģecs. Nevienam neienāca prātā, ka rādīt rezultātus uz sienas, kad jūnija saule spīd pa lūkām iekšā, ir visai traģisks pasākums. Diemžēl, mūsu parasti šādās reizēs lietotā baltā ekrāna nebija un nebija arī vīņam pārskatāmi ieplānotas vietas. Šis punkts palika bez ieskaites.
* Bija arī problēmas ar rezultātu u.c. papīru izlīmēšanu - vietas, kur to darīt, reizēm bija aizkrautas. Un starp citu, šāda mēroga sacensībās tabulas tomēr vajadzētu printēt uz A3 lapām, lai humanoīdi mazāk grūstītos. Patiesību sakot, pirmajā dienā man likās, ka rezultātu izziņošanai labāk lietot tāfeli un krītu kā esošo versiju!
* Atis, neatrasdams sev pirmajā dienā nodarbošanos, paņēma uz sevi dāmu trenēšanu. Diemžēl, tur - kas dāmām vispār raksturīgi - vairāk bija vajadzīgs psihologs kā GH meistars, it īpaši komandās :( Laričevai tāds īstajā brīdī atradās, tāpēc arī par čempioni kļuva tieši viņa, izbojājot Elēnai potenciālu triumfu (atspēlējās sērijā no 0:3). Mūsu komandas grēciniece reabilitējās individuālajā, toties labās komandas spēlētājas viņā jau izskatījās pabēdīgi.
* Veterāni komandās nospēlēja labi, individuāli - apmēram kā tika gaidīts. Veterānos visu trijnieku paņēma zviedri (nu vismaz no Zviedrijas).
* Junioros atliek tikai konstatēt, ka pie ukriem viņu audzināšana ir kvalitatīvāka kā jebkur. Pirmā vieta komandās.
* Paša frāzītes turnīra laikā: "Vāju pretinieku te nav, vājie būs plei-offā...", "Par manu gaumi nestrīdas, lai neaizietu apķēzīts...", "Fotoaparāts nolikts režīmā "katikkasnegadās..."", "Jurgita spēlē kā jau loka šāvēja - ilgi tēmē un tikai vienreiz met", "Wjeb-saits".
* Ātruma labad visas bildes nācās sasviest feisbukā - tur viss neērti priekš kaut cik intelektuālām darbībām, bet piemērots primitīvām būtnēm. Tā kā es šausmīgi slikti atceros cilvēku sejas, atstāju ģīmjus parakstīt citiem, noveļot to uz laika trūkumu. Tagad saliku normālā vietā, lai var apskatīt kā baltie ļaudis.
* Starp citu, pirmo "patīk" purngrāmatā dabūja bilde ar banānu ēdošo Gundegu, turklāt no dāmas. Informācija speciāli vienai jkdzei, kura tādus jociņus nemīl un to nikni demonstrē :D
* Ielas tur vai neielas apavi - vasarā nav nekādas starpības, jo melnas gumijotas pēdas uz grīdas paliek kā no vieniem, tā no otriem. Vismaz pāris vietās es tādas redzēju.
* Pasākumu atklāja kapu pūtēju orķestris, spriežot pēc ietērpiem. Es jau nodomāju, ka viņi nākuši apbērēt mūsu cerības. Bet himnu viņi nospēlēja labi, pēdējos gados mums tā bija problēma - salasījās izpildītāji, kurus labāk jau būtu aizstāt ar fonogrammu. Neiztika arī bez lēkājošiem skuķiem, kas mani vispār mulsina - kā politkorektums nav šo sieviešu objektizāciju piebeidzis. Toties feministes revanšējās, ietērpjot mūsu dāmu izlasi šortos plānotā sieviešu apģērba vietā.
* Pusoficiālajās nominācijās Krievijas himnu uzvarētājiem neviens nespēlēja, jo sacensību statuss to atļāva. Es ieteicu tādai reizei neoficiāli uzlikt "Bože, carja hraņi" vai "(T)rus ņe igajet v hokkei", bet neatradu dzirdīgas ausis... Baidos, brāļi krievi īsti neaptver, kā uz viņu himnas melodiju reaģē apkārtējie, kam virs 30. Viņu vajag laist kopā ar tekstu, tad vismaz vēmiens nenāk.
* Visu laiku zālē valdīja terors pret zaļajiem cilvēciņiem, kam bija uzticēts uzturēt kārtību. Īpaši izcēlās viņu gauleiters Kalniņš.
* Mūsu dāmām juceklī pasniedza veterānu medaļas. Vajadzēja redzēt, cik nikni viņas tās rāva nost pēc apbalvošanas... Meitenes, būt vecam ir gods, slava un sēdvieta tramvajā, nevis traģēdija...
* Krievu viesgrāmatā radās jautājums par to, vai mūsu dāmas nav samainījušās spēles laikā - rezultātos vismaz tā rakstīts.
* Baltkrievi sāka iepazīšanos ar Rīgu no stacijas un bija pamatīgi samulsuši par to, kā viss piedirsts un cik daudz bomžu. Minskā viņi ko tādu nepieļaujot. Vispār es pavadīju neparasti daudz laika, pļāpādams ar Minskas jauno audzi.
Foto:
Piektdienas rīts
Piektdienas vakars
Sestdiena
Svētdiena
GH saita norādītās (par laimi, šoreiz bilžu ir tik daudz, ka es varēju arī necensties)
Piektdiena
Sestdiena
Svētdiena |
|