| Piezīmes no Ventspils ekspotīcijas |
Feb. 25th, 2014|12:25 pm |
    Vectētiņu sacensības divās galda hokeja disciplīnās un šautriņu mešanā, kā arī erudīcijas konkurss bija pulcinājuši Ventspilī 19 vecus alkoholiķus sportiskas dabas cilvēkus no paša miesta un piepilsētām. Mani no aktīvas gatavošanās uz autostopu pasargāja Jānis Stūrmanis, kuram akurāt bija noskaņojums pavadīt svētdienu pie stūres, tā ka tiku turpu un atpakaļ ar komfortu, un Zariņa organizatoriskais aktīvums - viņš to noskaidroja un pavēstīja man. Pašam jau man slinkums visus apzvanīt un baigākais skopums maksāt par autobusu.
Jāatzīst, ka savā degsmē realizēt visas aktuālās idejas Dainis bija pāršāvis pār strīpu un, tā kā sacensību plāns, reglaments utt. eksistēja tikai viņa galvā, laikam dabūja pamatīgu smadzeņu pārkarsumu (un ja turnīrs būtu ņemams nopietnāk, to dabūtu arī kaudze spēlmaņu). No palīdzētājiem galvenais pamanāmais bija Šulcs, vēl par organizāciju atzīmējamus manīju Nauri Zariņu un izslēgšanas spēlēm jēdzīgākus galdus no VJN sagādājušo Žernovoju. Domāju, ka Dainim nevajadzētu tā ņemt visu uz sevi - kā Šulcs krietni līdzēja pie šautriņām, tā kādam citam varēja uzticēt retrogaldu turnīru un rezultātu pierakstu. Ietaupītu gan laiku, gan nervu šūnas, un arī pats varētu kādu labāku rezultātu dabūt.
Vispār jau tas bija drīzāk ielūgumu pasākums, jo speciāli aicināti, cik nopratu, bija tikai tie, kuri Ventspilī biežās braukšanas dēļ skaitās vismaz daļēji savējie. Tāpēc ka sanākšana domāta g.k. vietējiem večiem, kuri nekādi GH supermeņi nav, un nafig viņiem sabraukuši sveši izsitēji. Iespējams, būtu jēga spēlēt nevis kopēju pirmo riņķi, bet apakšgrupas pirms dalījuma pa līgām, kā lielturnīros, lai netraumētu amatierus. No otras puses, es ar tiem "vājajiem" pāris neizšķirtus uztaisīju, tā ka nemaz tik graujoša tā klases starpība nebija. Pie tam es spēlēju tik nopietni, cik vien šādā mierīgā saiešanā tas ir reāli.
Gāja tā: vispirms notika atlases turnīrs šautriņu mešanā, kurā izšķīra astoņus labākos... spēlēšanai pie padomjlaika GH galdiņiem. Atlases veids, jāsaka, visai dīvains, es kā tēmas speciālists pat teiktu - šizofrēnisks. Šautriņmetējs no manis ir draņķīgs, bet tā kā no rīta vismaz es biju skaidrā, astotnieka pašā galā ietiku. Vinnēja šautriņās ar graujošu pārsvaru N.Zariņš, tālāk Ernšteins un Šulcs. Drusku jaucot hronoloģiju, uzreiz par turnīru uz vecgaldiem: objektīvi tikai viens no diviem bija spēlējams. Tas tomēr netraucēja Īšam tikt galā ar konkurentiem, sākot spēles pie sliktākā galda, lai arī ar Ernšteinu cīniņš viņam bija smags. Man ar saviem pretiniekiem gāja krietni vieglāk - lai gan rokas bija aizmirsušas pilnīgi visu, taču es arī uz "Stigas" spēlēju lielā mērā ar tālaika paņēmieniem un atlika tikai pielietot viņus atkal. Un tā mēs ar Raimondu izgājām finālā, kur es jau uzreiz paziņoju - jo vairāk spēļu, jo lielākas viņa izredzes vinnēt. Manā pusē ir senā pieredze, viņa - tehniskais pārsvars, kuru viņš ar katru spēli labāk iemācīsies pielietot. Man par dziļām skumjām, pravietojums izrādījās pareizs. Pirmās divas spēles beidzās pagarinājumos visnotaļ līdzīgās cīņās, bet uz trešo Raimonds bija apjēdzis, kā lietot šai GH paveidā pilnīgi nāvējošo ieroci - centra 1:1 - un pie tam spēja gan apiet manu aizsardzību un piespēlēt uz vidu, gan bloķēt manas piespēles uz manu centru. Domāju, ka pret šādu spēli es zaudētu arī savos ziedu laikos pie ideālā stāvoklī esoša galdiņa. Trešo vietu izcīnīja Ernšteins, ceturto - Semjonovs.
Jāatzīst, ka mūsu laiku galdiņi tomēr BIJA konstruktīvi visai pakropli, vispirmām kārtām mazefektīvās vārtsarga nūjas dēļ. Kad esi pieradis pie "Stigas" un atkal pamēģini padomju ražojumu, dvēselē dzimst šausmas - un pie ŠITĀ es varēju rubīties cauru dienu??? Tiesa, tolaik mēs galdus vismaz eļļojām. Neesmu gan drošs, kā mūsdienu silikons ar savu augsto difūziju ietekmētu "Luča" atspermehānismu iekšas. Mašīneļļa derēja.
Vēl pa starpām tika organizēts erudīcijas konkurss ar uzdevumu nosaukt pēc iespējas vairāk ledus hokeja leģendāro spēlmaņu no veciem laikiem. Tā kā man mobīlajā Interneta ar Vikipēdiju nav un tiešā pieslēguma no smadzenēm arī ne, tad es ij nemēģināju sacensties.
Nu un galvenais pasākums - normālais GH turnīrs vienā riņķī ar sekojošām līgām un pleju ofiem labākajiem. Galdu stāvoklis bija daudzveidīgs, apgaismojums tāpat. Pats es tos atzinu par vidēji pieņemamiem ("Laimītē" sīkturnīros netrūkst arī sliktāku galdu, tiesa, gaisma tur ir laba), bet dažs augstākas klases spēlētājs, kā Aleksandrs, rūca tādā garā, ka uz šitādiem hlamiem spēlēt ir debesu sodība par nezināmiem grēkiem. Spriežot pēc viņa atvestajiem, VJN tiešām ierasts spēlēt uz ideāliem galdiem.
Turnīrs gāja normāli. Ja neskaitām, ka netālu Olimpiskās halles apakšā notikās ledus hokeja mači un bobsleja translācija un pie mums joza ar lūgumu neārdīties tik traki, jo mēs ar saviem džingliem un maurošanu apdraudot ēkas jumtu neļaujot nevienam samanīt apkaimē notiekošo tai skaitā jumta šūpošanos. Nu labi, bišķi nogriezāmies klusāk, līdz šie izgaisa. Galarezultāti bija ja ne gluži gaidītie, tad arī ne pārāk sensacionāli: finālā labā morālā formā esošais Ernšteins smagā cīņā vinnēja Žernovoju, bronzas mačā Īša Stūrmani. Piekto vietu vajadzēja ņemt Skarainim, taču viņš aizbrauca, un drusku negaidīti to ieguva Dzirnieks, atstādams mani sesto. Viņš mani todien pelnīti vinnēja visās spēlēs - tikai uz beidzamās vidu es sapratu, kā pret viņu jātur aizsardzība, bet bija jau par vēlu. Kārtējais pierādījums tam, ka klasi nodzert... nu varbūt arī var, bet bez lielas dzeršanas tā noteikti saglabāsies arī pēc 10 gadiem.
Vecie galdiņi. Pa kreisi labākais, ražots pirms 33 gadiem.
Nezinātājiem vēstu - bet tā izskatās mūsdienu galdiņi, labākā standarta ("Stiga Play-off")
Es teiktu, ka zīmēt uz hokejlaukuma kērlinga rimbuļus ir ticīgo jūtu zaimošana.
Mētāšanas sports. Ja jums ielās uz galvas uzkrīt banāna miza oder nupat uzpildīts prezervatīvs, tad ziniet - augšējos stāvos kāds trenējas sportā.
Ingmārs bez sajūsmas saskaitījis Gunta punktus, kas nobīda viņu uz trešo vietu.
Jāteic, ka Daiņa kāre uz miestiņa prīzēm man nav izprotama. "Užavas alus" regulārais dāsnums ir cienījama lieta, bet es neuzskatu alkoholu par piemērotu balvu neviena vecuma sportistiem. Un nesportistiem, starp citu, arī. Labāk tad jau atdāvināt pildspalvas, kuras tauta vienalga zaga tādos daudzumos, it kā mums turnīrā piedalītos vismaz kāds deputāta palīgs. (Eu, policija, es te nejauši nekurinu naidu pret sociālo grupu "deputātu palīgi"?)
Viens no dalībniekiem bija atvedis līdzi arī meitu, kurai es attiecīgi pievērsu fotouzmanību - bildēt jebkura vecuma dāmas ir krietni patīkamāk. Brīvos brīžos centās spēlēt ar tēvu un visumā darīja to saprātīgi, lai gan pārāk lēni priekš jebkura turnīra ar agrāk spēlējušiem dalībniekiem. Raksturs, šķiet, arī pareizais. Es apprasījos, bet meitene jau tāpat ejot vairākos pulciņos un GH tur jau vairs nav vietas. Bija jāpiekrīt - man arī ne reizi vien nācies pārliecināties, ka pulciņi, kas prasa lielu laika daudzumu, profesionalizē bērnu kādā noteiktā šaurā sfērā, bet smagi bremzē viņa kopējo attīstību. Ar pieaugušo pulciņiem riski ir drusku citādi.
Hokejs un slidināšanās... Es kaut kā tos Zakopanes "plānu A un plānu B" izlasīju kā "pjan A" und "pjan B", kas, protams, arī bija pareizi.
Ģimenes dzīve.
Pēc tam notika pārtraukums, jo šurp atnesās Kurzemes TV. Kaut ko es arī viņiem kamerā nomurkšķēju, bet ne visai gribētu sevi ieraudzīt - kā zināms, ar mutisko valodiņu man kā ir tā nav.
Apakšā tauta skatījās, kā Latvija savāc olimpisko sudrabu bobos.
Uz ledus tikām slidinājās tālāk.
Televīzija paglāba mani no aizdomām par pedofiliju, arī pati ieinteresējusies par meitēnu. Nu vai vismaz iestājās tai pašā klubā.
Topošais čempions.
Pērc pirmo numuru, maksā par abiem 2...
Izmantojot slidinātāju padzīšanu, uz ledus bija uzspraukušies hokejistu juniori.
Vecgaldu spēles.
Sudraba medaļnieks.
Organizatorissimuss.
Nē, alu viņa tur nedzer. Alus tētim.
Ufficiālā afiša.
Bildēties dirstuvē, protams, nav labais tonis pat selfijam, bet pie pieklājīgā vietā esošā spoguļa bija pārāk nežēlīgs apgaismojums. Kā redzat, ierados saģērbies gaišos toņos, lai pasvītrotu savu pozitīvismu.
Fināls Zviedrija-Kanāda pēc popularitātes manāmi atpalika no bobsleja. Tikai vienu cilvēku viņš interesēja.
Es pat sākumā neaptvēru, ka medaļa "izgatavota" no īstās. Precīzāk, no padomju jubilejas bļembuka, kādus tagad uz 9. maiju sev uzkarina veterāni-metālisti. Kaujas medālis šādā lomā mani morāli samulsinātu, bet jubilejas kareklis - ne drusciņas. Acīmredzot tāpat sprieda idejas autors, kurš arī 23. februāri acīmredzami vērtēja tāpat kā es.
Iz piezīmju grāmatiņas.
* Vairāki cilvēki minēja, ka viņi bieži nevar apmeklēt turnīrus sestdienās, jo tajās daudzi strādājot. Un tika izteikta ideja rīkot arī kādu LRT turnīru svētdienā, kaut vai to pašu Rīgas čempionātu. Turklāt vēl, sestdienās ir vairāk citu pasākumu.
* "Pret tevi savu seju pagriezusi veiksmes pēcpuse!"
* Dainis stāstīja, ka dažs ierodas g.k., lai pavadītu dieniņu bez sieviešiem. Man tas ir neizprotami - manuprāt, cilvēks, kuram traucē sieviešu klātbūtne, ir gejs. Dainis, to izdzirdis, nospļāvās un aizgāja - ko ar tādu runāt, kam vīru savstarpējās izpriecas bez dāmām svešas. Bet man mūsu ventspilnieču klātbūtnes tiešām trūka, bez meičām jebkurš turnīrs ir nepilnvērtīgs. Un tik briesmīgi jau gandrīz neviens neapdzērās, lai par viņu būtu kauns meiteņu priekšā.
* Tas, starp citu, ir iegansts pret vispārēju šaujamo legalizāciju. Ja man kāds klāsta, ka alus un vīru pasēdēšana ir vērtīgāki par meitenēm... tad pie stobra kabatā es varētu vispirms bliezt uz zaimotāju un tikai pēc tam pamanīt, ko esmu nošāvis. Ja vispār pamanītu, vēl vārīdamies svētbijīgā niknumā.
* Sava muļķīgā dienas režīma dēļ atceļā aizmigu mašīnā, ko pēc iespējas sev neatļauju - pat pakaļsēdeklī tas iespaido vadītāju. Atdzīvojos tikai, no Iļģenes mājup čāpodams.
* Gribēju šai braucienā pa starpām palīdzēt kādam šo to sakārtot, bet ne vienmēr runcim krējuma pods :(
Pārējās bildes
   
   
   
   
   
   
   
   
   
  
 
    
   
|
|
