| Vazājos pa mežiem |
Nov. 21st, 2013|04:21 pm |
  
Ko dara sevi cienošs patriots, kad viņa miestā neatkarības diena un gaismas festivāls, tauta dzied un līksmojas, bet no rīta sasodīti mīnusi? Pareizi. Pieceļas piecos no rīta (jeb vai kā es - neliekas gulēt vispār), piesauc nahuju, pohuju un vnk huju un lasās prom uz tuvāko mežu, lai neredzētu un nedzirdētu visu to traci. Tā nu es ar izdarījos kā trū-letiņš. Noblandījos kādus 20 km pa maršrutu Mucenieki-Zaķumuiža-Bāliņi-Asaru ez.-Langstiņi, noguru un atgriezos mājās ar izpildīta pienākuma apziņu. Zem apgriezes 32 bildes...
Ziņoju par sēnēm: izaug tikai tās sīksēnes, kuras pagūst to izdarīt pa pēcpusdienu. Salnas no rīta iekalušas zemi ledū. Pārējās izskatās apmēram tā kā šī - pirmā, kuru no tumsas izcēla mans lukturītis.
Gadu gredzeni.
Ausma.
Novembra rīts svaigā izcirtumā (es reizēm salieku parakstus pēc Kapteiņa Acīmredzamības ieteikumiem,- ja nu gadās kāds, kurš nesaprot, ko redz).
Vietējie mežinieki savu informāciju atstāj visai pamanāmi, bet ne vienmēr izprotami. Es tā sapratu, ka viņi savulaik tā brīdinājuši par izciršanu, lai kādu nenosit, un nav iedomājušies, ka tā tas tagad desmitiem gadu stāvēs.
Zaķumuiža.
Mašīnai laikam iestājies mūžīgais aizsalums.
Dažs tādā svinīgā dienā izgrezno mašīnu ar Latvijas karogu, dažs - ar tādu, kāds saimniecībā atradās.
Ciemata skola (pa kreisi bērnudārzs). Uz staba acīmredzami nevis "Spartaka" emblēma, bet mājiens uz leģionāriem. (Vērts piezīmēt, ka Vissavienības sporta biedrība "Spartaks" Latvijas PSR kopš 1959 bija aizliegta pārlieku nacionālo krāsu dēļ).
Piemineklis leģionāriem ar pārlieku melīgu uzrakstu, lai man viņš patiktu. Līdz cīņām par brīvību, atgādināšu, tā arī nenonāca - ja neskaitām sīko Kureļa grupu.
Vecā muiža prasa bišķīt kapitālieguldījumu.
Vietējā stadiona norādes ne tikai veiktas nejēdzīgā šriftā, bet neveselīga humora dēļ reizēm sakabinātas tā, lai lasīt nāktos ar galvu uz leju.
Tik pumpē, vecīt, pumpē vien....
Ciest nevaru tiltiņus, kas čīkst un ieliecas zem kājām, bet pa šķirbām rēgojas upe. Un liela vēlme labāk dragāt pār upi pa taisno, lai arī izmirktu līdz kauliem. Bet novembrī bez dvieļa līdzi to nevar atļauties.
Mazā Jugla.
Lauku ceļi. Karte vēsta, ka māja priekšā saucas "Priedes".
Ēst nevar, bet vismaz var nobildēt..
Es atpūtas brīdī kaut kur starp Mazo Juglu un Tumšupi.
Tilts pār Tumšupi. Vispār manu maršrutu lielā mērā noteica tilti - viens tilts šai rajonā ir apmēram uz pieciem upes km, tā ka man nācās pielāgoties šai ģeogrāfijai.
Pienenes cīņā ar salnām vēl mēģina bišķi pafotosintezēt.
Civilizācija.
Zaķumuižas sūkņu stacijas iežogojums.
Grāvis. No upes atšķirams tikai ar straumes trūkumu.
Nolēmu nogriezties uz Asaru ezeru papriecāties par ainavu - pāris verstis trakam suņam nav līkums. Mundri soļoju pa meža ceļu, dzirdu - aizmugurē kaut kas rikšo. Atskatos - mani panāk suņu pajūgs. Viegla apdulluma stāvoklī pavirzījos malā, rokas nervozi raustās (akurāt pirms tam biju pārlasījis vienu grāmatu par Ziemeļkanādu); kamēr es paspēju sagatavot fotoaparātu, pilots jau gandrīz aizjāja... tā ka bildes sanāca kā sanāca.
Labāko ezera krastu bija aizņēmuši šašlikotāji (ar to pašu suņu pajūgu). Tā kā suņi man nepatīk, tad izraudzījos pastaigai purvaino krastu.
Ja iemetīsim akmeni ūdenī, radīsies riņķi. Ja iemetīsim akmeni pusaizsalušā ūdenī, radīsies Pikaso savā sliktākajā periodā...
Šur tur pie krasta ledus kārta, šur tur - brīvs ūdens..
Visumā - tipisks mežezers pie Rīgas. Kas redzējis - Jūgezers pie Jaunciema ir apmēram tāds pats, tikai divreiz lielāks.
Meža zemenes reizēm ir ne mazāk krāsainas kā kļavas...
|
|
