| GH info |
Mar. 4th, 2013|04:15 pm |
Aizvadīts kārtējais turnīrs - bez spozmes, bet man pašam nav ko īpaši žēloties. Nemaz jau nerunājot par personiskiem atvieglojumiem, ko man vēl piešķir par jau stipri nosirmojušiem nopelniem (nu ne jau par manu alternatīvo fotoprasmi!), nospēlēju priekš divdienu turnīra ciešami. Lai gan ja nebūtu nācies dalīt spēkus uz divām dienām, katra tāda diena atsevišķi būtu iemesls pakārties atejā, uzliekot uz durvīm zīmīti: "Lūdzu pāris nedēļas netraucēt!" Veterānu turnīrā pamanījos palaist sev garām lietuvieti (kurš nu IR vājāks par mani, jeben ti dušu!) un vēl dažu labu, atļāvis sev pakāst Rektiņam pretinieka nenovērtēšanas dēļ (nu kad vienreiz es iegaumēšu, ka priekš tāda tehniska nemākuļa kā es vāju pretinieku vispār nav, vismaz kamēr es nevedu +5 ???). Arī stiprajiem neko īpaši nepamaitāju nervus, ja nu vienīgi Ilgvaram (mūsu rēķini ar viņu galda hokejā, ja kāds mazais nezina, ir over 30 gadus veci) un sērijā Salvim, kad tam kādu laiku galīgi nekrita. Aizbraucu ātri un nesekoju notikumiem, tādēļ tikai no neapmierinātajiem citiem dzirdēju, ka pārliekais paužu daudzums sestdien novedis pie ilgiem aizķeriem. Turnīra sistēma bija izplānota neveiksmīgi, un fakts, ka neplānotā igaunijāņu prombūtne pārvērta papildus izspēlējamo Baltijas čempionātu par bezjēdzīgu formalitāti, te neko nemaina - ar viņiem būtu gājis interesantāk, bet ne efektīvāk. Diemžēl, kopš no LGHF valdes izmesti sliņķi un liekēži (toties ar mūžības izjūtu) ķipo meņja, tur vairs acīmredzami nav atlicis neviena, kas varētu piebremzēt vienu gaišo ideju ģeneratoru.
Komandu turnīrs svētdienā būtu saucams par labi uztaisītu, ja nebijis sestdienas. Nu jā, Inčukalna un apkaimes viesnīcnieki droši vien regulāri aizlūdz par mūžīgu svētību organizatoru dvēselēm, bet divdienu turnīri ar krietnu noslodzi abās dienās ir labi cilvēkiem, kas pa vienu nakti spēj atjaunot spēkus. Veterāni pie šīs kategorijas parasti nepieder. Ja nebūtu citiem apsolījies, hren būtu svētdien piecēlies kaut kur kulties, bet solījies biju, tā ka vilkos sniegotā pakrēslā līgodamies kā klasisks plencis uz staciju, nolādēdams sevi un apkārtējo pasauli visai daudzveidīgiem teicieniem piecās valodās un solīdamies indiāņu dieviem izdarīt ar sevi daudz ko neestētisku, ja vēl kādreiz nopietni spēlēšu divas dienas no vietas. Izskatījos pēc mirstoša gulbja vai, drīzāk, piedzēruša kanārijputniņa. Arī komandas savas nebija - "Melnie zirdziņi" reāli sastāv tikai no manis un man slinkums reanimēt projektu. (Starp citu, dažiem citiem, kas no manis savulaik bija atdalījušies, līdzīga problēma - spēlētāji pagaist, spēlēt divas dienas no vietas nevelk, un ja atkal tiktu atjaunoti normāli komandu turnīri, kā iesaka ļauži viesgrāmatā, būtu jēga atkalapvienoties.) Piebiedrojos Zariņa savāktajiem VGHK, kuriem akurāt pietrūka ceturtā, tādējādi mums - atbilstoši formas krāsai - sanāca "Ventspils zilie zirdziņi". Inčukalna ģērbtuvē nācās spriest par kapteini. Komandas izveidotājs Dainis negribēja, bažīdamies par savu prasmi spēlēt - manuprāt - idiotisko "kapteiņu maču", es pats, lai gan ar nepamatotu ambīciju trūkumu nebūt neslimoju, kā svešķermenis nejutos tiesīgs vadīt trīs ventspilniekus zem viņu kluba karoga. Stiprākajam spēlētājam Raimondam pašam uznāca kārtējā viņam raksturīgā kautrības lēkme, un pēc viņa ieteikuma mēs uzspiedām kapteiņa statusu salagam pašam jaunākajam - Jānim Stūrmanim. Galu galā, cilvēkam ar tādu uzvārdu stūrēt no paša Dieva nolikts, lai gan es neprecizēju, kurš te ir tas Dievs. Tomēr turnīra laikā mans agresīvais raksturs un vecā kapteiņošanas pieredze līda pa šķirbām un radīja kaut ko divvaldībai līdzīgu, un vienu vietu mēs, iespējams, pazaudējām manas kļūdas dēļ - par zemu novērtēju "Jēkabpils miesnieku" Kuzņecovu, pieņēmis, ka bez pietiekamas turnīru prakses viņš būs pagrimis, un tā arī citus orientēju. Jau pirmā spēle man parādīja, kurš te ir pagrimis. Galā uzrāvāmies 7:8. Spēles ar pārējiem pretiniekiem beidzās pārāk acīmredzami, lai būtu iemesli sevi īpaši slavēt vai lamāt. Rezultāts - 10. vieta no 15, salīdzinošais personisko punktu vākums (standarta skaitīšanas sistēmā) gaidāmais - Īša 35, Belševics 26, Stūrmanis 25, Zariņš 14.
No paša rezultātiem par būtisku ieskatu minimālo uzvaru pār savu parasto tabulu un reitingu kaimiņieni Laimu - viņa man pēdējās pāris reizēs ielika un droši vien jau noticēja, ka beidzot atradusi drošu ieroci pret mani. Nekā nebija, es esmu vecs, nelietīgs un ar pāris dūžiem piedurknē. Tagad viņai būs vēlreiz jāprāto, kā atkal nodabūt manu pacelto snīpi zemāk par atmosfēras augšējiem slāņiem. (Jā, man patīk, kad jaukas meitenes caurām naktīm neguļ, par mani domādamas - a jūs kā domājāt? Žēl tikai, ka konkrētajā gadījumā tas izdodas tikai attiecībā uz galda hokeju.) Kopumā - ja tas būtu indivīdu turnīrs, uzskatītu sevi par normāli nospēlējušu, bet komandas dēļ vajadzēja izdarīt vairāk. To pašu gan par sevi var teikt jebkurš no mūsu četrinieka, neviens neizgāzās un neviens nepaveica pienākošos varoņdarbus.
Leiši vienubrīd sadumpojās un pieprasīja viņus saukt nevis par Lietuvu, bet par Viļņas GHK. Varētu nodomāt, ka tas nav viens un tas pats... Es viņus mierināju, ka vienalga, kas rakstīts mūsu papīros - tie vienalga pēc nedēļas nosvils Kalniņa krāsnī. Tā krāsns, cik es saprotu, ir galda hokeja dokumentu Aušvica un Hirosima vienā tūbiņā. Viņu otro komandu gan pastiprinājām ar latviešu kapteini Krišjāni. Es pabrīnījos par viņa nekautrību vadīt kaujā pirmoreiz satiktus svešiniekus, bet viņš attrauca, ka leiši paši viņu iecēluši aiz praktiskiem apsvērumiem - kapteinim lietderīgi zināt vietējo valodu.
Bišķi dzīves filozofijas priekš junioriem. Turnīra laikā es vieniem provinciāliešiem pasmējos, ka man vēl ne reizes nav sadevuši pa ģīmi par manu dzēlīgo mēli tikai tālab, ka es arī pats sevi diez ko nežēloju. Precizēšu - parasts cilvēks asi reaģē nevis uz apvainojumu, bet uz no tā izrietošo runātāja viedokli, ka šis pats gan ir labāks. It kā nekas priekš objekta nemainās teicienos "Jūs visi esat sūdabrāļi" un "Jūs visi esat sūdabrāļi, un es arī", bet uztvere pavisam cita - katrs pie sevis pats zina, kas viņš tāds ir, bet labprāt nositīs jebkuru, kurš sevi par tādu neuzskata. It īpaši ja nositamajam ir reāls pamats sevi uzskatīt par tīrāku (tas nav mans gadījums).
Aber vienā ziņā es noteikti esmu tīrāks - es nespēlēju futbolu, basketbolu u.tml. ar organizatora sarūpētajām vēl pilnajām minerālūdens pudelēm. Kas dāvāts litrabolam, litrabolam arī jālieto. Vairs nebūdams valdē, es nejūtu savu pienākumu pievaldīt sīkaunus (kamēr viņi jau galīgi nesitas nost), un enerģijas uz to arī parasti nepaliek (un vispār ne uz ko lietderīgu), bet baidos, ka vienreiz sponsori pateiks, ka viņiem tāda futbolbumbu ražotāja reklāma nav vajadzīga.
Ventspils un Rīgas apvienotās komandas bilde (pārējās, kad atdzīvošos):
 |
|
