| Ugāle, 20.10.2007. |
Oct. 22nd, 2007|02:59 am |
Šķiet, es biju pirmais, kurš ieteica rīkot šāgada posmu Ugālē - Ventspils pēdējoreiz nodemonstrēja sliktu paraugu, Talsos organizatoram bez savējo atbalsta stipri piegriezies kaut ko darīt, Skrundā arī posma nebūs, un Kurzeme draudēja palikt pavisam tukšā. Ieminējos pašiem ugāliešiem, vēl dažam, un realizētāji atradās. Tā nu nācās braukt ar gatavību atbildēt par kādreizējo bazāru.
Kopumā par organizāciju - priekš pirmās reizes labi, priekš otrās jau būtu slikti. Pa savam paradumam, apcerēšu g.k. nebūšanas. (Ja te lasa Ugāles vadība - piebilstu, ka vairums no viņām ir drīzāk ne uz vietējo, bet uz rīdzinieku sirdsapziņas.)
Apgaismojums. Dienā tas bija labs, vakarā - vaivaivai. Nē, es jau neko nesaku, rezultātu ziņā man tumsa drīzāk nāk par labu, citiem traucēdama vairāk, tomēr plaiofus derētu spēlēt pie spožākām spuldzēm. Skumji, bet izrādījās, ka aiz zāles koridorā ir spilgta gaisma - tikai nevienam nebija laicīgi iešāvies prātā pārcelt galveno spēļu galdus uz turieni. Par traucēkli tam bija arī grūtības kaut ko iestiept zālē un un iznest no tās galos paceltā vieglatlētu skrejceļa dēļ (ja jau nevarēja skrejceļa galu atvērt, tad trepītes derēja pielikt, citādi spraucāmies iekšā-ārā kā aitas kūtiņā).
Galdu izvietojums. Acīmredzot solu nepietika, un nezinu, kas tam par cēloni - slikta mūsu informācija par vajadzībām vai nepietiekams kontakts ar skolu. Bet solu trūkuma dēļ galdi bija salikti stipri par tuvu - līdz tādai pakāpei, ka tas nopietni ietekmēja rezultātus, un daļa solu bija par zemiem. Tā kā, kā tas mums parasts, pret plaiofu spēlēm mums visi organizatori izturas ar neslēptu vienaldzību, tad otrās līgas finālu man nācās izspēlēt pie tāda galda, kas atsauca atmiņā pēdējo reizi Ventspilī. Tikai uz ceļiem tupēt spēlējot es šoreiz neriskēju. Ja mans pretinieks nebūtu apmēram tikpat garš, tad galda augstums būtu izšķīris konfekšu kārbas likteni. Salikti galdi bija tā, ka daļa no tiem (rindu sākumā) bija ievērojami slīpi - paķert pietiekami daudz apakšā paliekamo nevienam nebija iešāvies prātā. Negaidīti lielais dalībnieku skaits vispār radīja nelielu jucekli ar galdiem rindu galos. Labi vēl, ka mums datoristi ir pie pilna prāta, ne kā vienā kaimiņzemē, kur dalībniekus vispār pielaiž tikai iepriekš pierakstītus un ierēķinātus, un ar nelielu kavēšanos visi bija sadalīti kā pienākas.
Aber ar datoriem arī bija skāde. Vai nu printerī bija beigusies tinte, vai kas, bet saskatīt izdrukas viegli nebija.
Daži labi spēlētāji bija nolēmuši, ka nekas labs no VGHK nav gaidāms, un neieradās. Šoreiz viņi kļūdījās - sacensības bija pieņemamas, bet viņu trūkums pazemināja kopējo konkurences līmeni.
Kas patika - nu vispirms jau konfektes par prīzēm :) Pirmais solis jau ticis sperts - kausu, t.i. pārtikas iepakojumu, blāķis atmests. Sperts otrais - parādījusies pati pārtika. Gaidīšu trešo soli - atmest arī kārbu iepakojumu, jo ieberot viņas vnk maisiņā, par to pašu naudu sanāktu divreiz vairāk :)
Nebija lielas muldēšanas mikrofonā un nehokejisku lietu, kas parasti nosit sportisko atmosfēru. Sanācām, izspēlējām, devāmies mājup.
Lielajā zālē bija daudz brīvas vietas, kur sīko zooparkam dauzīties un izšaut to enerģiju, ko izdevās saglabāt turnīrā (nu neprot vēl mazie izlikt VISU tur, kur vajag). Tiesa gan, jo vairāk šiem vietas, jo vairāk uzdauzītu degunu - atkal nācās noņemties ar tiesas spriešanu, kurš pie kā vainīgs. Toties autobusā braukt bija drusku mierīgāk, jo visi, kam vajadzēja, jau bija izkāvušies, izvēmušies utt.
Par rezultātiem. Visumā notiek gaidāmais: Inčukalns, Skaistkalne un Jēkabpils lēni ceļas, Skrunda lēni grimst (bet iespējams, ka tai drīz būs jauns vilnis). Rīga - savā līmenī. Sīlim formas kritums pārgājis, varbūt tagad uznācis Caicam - bet viss tas ir ļoti relatīvi, jo kad tad dot sev atpūtu, ja ne sezonas sākumā, un palikt otrajam vienu reizi neko daudz vis nenozīmē. Trešā vieta - Raivim Sternātam, kurš veiksmīgi nokodās plaiofos un pierādīja, ka nosacītos večus vēl par agru norakstīt. Vietu kārtība pagaidām te, īpaši veiksmīgi salīdzinot ar parasto gājis Balodim, Valainim, Paķei. Par galveno sensāciju gan ieskatāms vietējais kadrs Elmārs Šefanovskis, kuram tikai viens punkts pietrūka līdz iekļuvei augstākajā līgā. Pēc tam otrajai jau vairs spēka labam rezultātam nepietika, visticamāk - pirmsturnīra organizatoriskā darba dēļ. Vēl pieminēšu, ka nu mums ir vēl viens H.Gals (es no sākuma nodomāju, ka kaut kas sajucis, bet izrādās, mums Gali nolēmuši vnk pieslānīt ar sevi visu turnīru statistiku un brauc uz turnīru bariem, kā kādreiz Vāveri, Saulīši u.c. Inčukalna dinastiķi). Spēlēt ar viņu arī interesanti, tiesa, tas vispār ir Galiem raksturīgi. Labākajam no Skaistkalnes šoreiz atradās vieta vienu līgu virs apakšējās, kas pat šās reizes konkurencē jāuzskata par progresa rādītāju.
Paša novērtējums (es to tomēr raxtu, mež pročim, savā personiskajā dienasgrāmatā, kur par sevi pļāpāt ir dabiski). Ar rezultātu apmierināts būt nevaru - ja esmu izsēts kā piektais, netikt sešniekā ir apkaunojoši. Pats vainīgs, gan sēju punktus kur nevajag, gan no stiprajiem nepratu izplēst. Vispār kaut kas jāizdomā, kā spēlēt vietas trūkuma apstākļos - pie maniem redzes defektiem man IR jāspēlē tuvu galdiņam, un tas iespējams tikai no kreisās puses. Ja blakus ir kāds, kas pa kreisi stāvēt nav radis - problēmas neizbēgamas. Vēl kas man sāk apnikt - tas, cik bieži iemetienos ripa skrēja pa taisno vārtos, gan no manis, gan no pretiniekiem. Tai skaitā plaiofā. Negribās izsēt izcīnīto ripu, būs kaut kas jāizprāto - kā elementāras lietas saskaņot ar paša spēles stilu.
Šķiet, pēdējā gada ģimenes dzīve nākusi par labu fiziskajai formai - es vairs nesalūstu pēc pirmā posma, bet otro reizi pēc kārtas uzvaru otro līgu. Turklāt vinnējot plaiofus, kur - ja ticam augstākās līgas pļāpukulēm - uzvar tehniski meistarīgākie spēlētāji. Nu-nu. Plaiofus vismaz otrajā līgā uzvar nekaunīgākie, aukstasinīgākie un intuitīvākie. Tehniskais arsenāls man bija daudz nabadzīgāks kā jebkuram no manis izsistajiem un izpildījums... nu spēlējošie lasītāji zina, kāds viņš man ir. Izvilku uz nerviem un pieredzes.
Daži darīja derīgu darbu, kamer mēs citi murtes virinājām.
Piemineklis 1941. gada komsorgam pie skolas. Atstāts acīmredzot tālab, ka ēst neprasa, bet ainavai lieks elements nav par skādi.
Ceļš uz.
Zāles (manēžas) brīvā puse.
Kur, jopt, es esmu kaut kādu līdzīgu zīmējumu redzējis... ;)
Sabraucēju busi. Ne visi.
Ieeja skolā.
Vēlēšanu dienā šito laikam aizklāj, lai nepārkāptu likumu par aģitāciju?..
Allāh akbār...
Uzpildes stacija.
Zāles aizpildītā puse.
Mūsu apakšgrupa - izsētie tūdaļ aiz manis. Divi tuvākie no labās mani apgāja un iekļuva augstākajā.
Dažs bija ieradies ar visnotaļ konkrētu vāģi.
Protams, vietējo meiteņu vidū valdīja ažiotāža - tik daudz svešu vīrišķu Ugālē laikam vēl nebija redzēts. Vismaz spriežot pēc tā, kā uz mani blenza uz ielām, bija skaidrs, ka ciems no tūristu pārpilnības neplīst un svešinieki te ieklīst ja nu vienīgi pa ceļam no Ventspils. Jādomā gan, ka sporta manēža tiek izmantota arī lielāka līmeņa sacīkstēm, ne tikai treniņiem.
Ceļš uz skolu (ir taisnāks, bet slapjos rudeņos tur tāds vecs kroplis kā es var kaklu nolauzt).
Kā redzam no ceļrāža, ievērības cienīgi objekti ciemā ir un visnotaļ pieņemamā skaitā. Man, diemžēl, nepietika laika visu apskatīt.
Tā arī nesapratu - tā ir modernā māksla jeb vai vienkārši bardaks. Un ar ko tie atšķirās.
Veikali iekortelējušies g.k. pirmā stāva dzīvokļos.
Puķītes lai, arī ir, kā pienākas kulturālā vietā (lai arī no rīta viss jau bija apsarmojis, droši vien siltā laikā to ir vairāk).
Vispār, ja ievēro oktobra otro pusi, kad nekas vairs īsti neaug, tad par dārznieku pūlēm jāteic uzslava. Lai gan vairāk arī varētu gribēt.
Ievērojama daļa manu paziņu spriež par katras vietas iedzīvotājiem pēc tā, kā pie viņiem gādā par kaķiem. Šai sfērā Ugāle izskatījās bēdīgi. Tiesa, arī cilvēki neizskatījās laimes un optimisma pārpilni - latviski galvenā noklausītā sarunu tēma bija apkures cenas, krieviski - kārtējie kautiņi, traumpunkti un policija. No otras puses, žūpas pa ielām sestdienas rītā nevāļājās, kā to bieži redzam Rīgā.
Miskastu laukums.
Ciema padome.
Pasts izskatās pēc padomjlaika veļas mazgātavas. Varbūt, ka agrāk tā tur arī bijusi.
Tā nu sanāk, ka es aizvien biežāk bildēju darba darītājus, nevis spēlētājus.
Kas par pantomīmu...
Vienīgais nobildētais spēlējot izrādījās nākamais uzvarētājs. Nākošreiz paņemšu statīviņu un nobildēšu pats sevi un nevienu citu :)
Galvenais rezultātu skaitītājs.
...par kādiem grēkiem man tas jādara vienam, kamēr kaut kādi slaisti apkārt ar fotoaparātiem vazājas...
Visi bilži |
|