Pussprāguša galda hokejista piezīmes - Post a comment [entries|archive|friends|userinfo]
kaszczejs

[ website | Pamatblogs krieviski ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Links
[Links:| GH skola = Politikas dumbrājos = ЖЖ - Ciba krieviski = Pasts Erudītu Līga ]

EČ Eskilstūnā, neoficiāla atskaite Jun. 20th, 2018|08:25 pm

kaszczejs
Ūūhūū. Es, protams, gribētu sākt ar vaimanāšanu ar to, ka pēc čempionāta visi laimīgi izklīst pa mājām, kamēr es sev jaucu galvu ar bildēm un vēl neattapies no tām - ar neoficiāla apraksta skrīvēšanu, bet nevar jau to darīt katru reizi, turklāt tādas jau tās manas funkcijas. Citādi hren kāds būtu mani turpu sūtījis. Vispār es (kā jau reiz ieminējos), zinādams mūsu ierobežoto budžetu, februārī valdē ieteicu mani līdzi turp nevazāt - uzbildēt varētu arī kāds cits, varbūt sliktāk, bet varbūt arī labāk,- bet publiskums mums kļūst ar katru gadu nozīmīgāks un attiecīgi vajadzīgāks cilvēks, kas atrod laiku par to gādāt. Vispār es neesmu pārliecināts, kas pašreiz ir mums vajadzīgāks, medaļas vai atskaites un fotogrāfijas. Vislabāk, protams, ja uz fotogrāfijām ir arī medaļas. Necaurspīdīgas.

Nu jā, un katru reizi, kad mums atnāk jauna dāmu paaudze, pēc kāda laika nākas viņām izskaidrot (dažām - vairākkārtīgi un pat reizi pusgadā), ka fotografētas viņas un visi citi dalībnieki tiek nevis fotogrāfa prieka pēc, bet vajadzības dēļ. Fotogrāfs tai laikā labprātāk gatavotos savām spēlēm, atpūstos vai pļāpātu ar ļaudīm, nevis noņemtos ar svešiem ģīmjiem. Kuru tas neapmierina, tas izlasei ir lieks neatkarīgi no viņa rezultātiem - tas lai spēlē kādu citu sporta veidu, kuram publicitāte nav vajadzīga. Ja tāds eksistē, protams.

Sākšu ar sportisko daļu. Kopumā: svarīgajās (Open) kategorijās mēs nospēlējām labi priekš esošā stāvokļa. Jautājums ir par to, kā mums no šī stāvokļa tikt ārā (kāpēc tāds mums ir, paši zinām). Īpaši priecē Sīļa trešā vieta - pēc viņa ilgstošā kluča uz galda hokeju es jau vairs cerēju tikai uz tikšanu desmitniekā, ļoti labi, ja sešniekā. Nenovērtēju viņu (un jāsaka, viņa spēle izlašu finālā vēl iepriekšējā dienā deva tam zināmu pamatu). Caics indivīdos arī nospēlēja labi, atbilstoši savam pašreizējam līmenim. Protams, sapņojām par ko vairāk, bet Borisovs šai dienā bija ļooooti motivēts (par kaimiņu problēmām rakstīts tuvāk lejasgalam), un Caics arī savā riņķa finālgrupā palika tikai piektais...
No pārējiem individuāļiem savu reitingu krietni apsteidza Mihejevs, mazāk - A.Zaharovs, G.Lasmanis un A. Siliņš. Citi izrādījās zemāk par savu sējuma vietu.

Mūsējie oupenā (iekavās vieta pēc reitinga):

2. (2.) E.Caics
3. (6.) A.Sīlis
19. (18.) V.Smagars
23. (12.) E.Saulītis
25. (31.) A.Zaharovs
31. (37.) G.Lasmanis
34. (19.) J.Zaharovs
35. (21.) S.Lagzdiņš
36. (45.) S.Mihejevs
37. (17.) R.Miglinieks
38. (30.) E.Siliņš
43. (34.) E.Mucenieks
48. (46.) E.Kaņeps
68. (72.) A.Siliņš

Komandu sacensībās nospēlējām bez īpaša negoda, lai gan fināls izskatījās pēc "Laimītes" un "Torosa" otrās sērijas (par ko es paklusām paziņām ņirgājos jau pirms tā sākuma, vienlaikus uzskatīdams mūsu šanses par daudz augstākām, bet zaudējumu par ticamāko iznākumu) un atkal vinnēja vairāk motivētie. Tomēr šoreiz bija medaļas un bija cīņa par tām, kauna par komandas spēli kā pagājušajā gadā nav. Trešie somi. Pilnīgi izgāzās zviedri, paliekot 7. vietā un pa ceļam zaudējot pat Igaunijai. Tā iet, kad nespēj savākt labāko sastāvu pat savās mājās.

Par citiem - politkorektajiem un treniņa turnīriem hronoloģiskā kārtībā.

Veterāni.

7. (9.) S.Mihejevs. OK. Mihejevs arī šeit drusku pacēla sevi reitingā, kas izdevās tikai 9 no 45 dalībniekiem. Vēl ir pulverītis aploksnītēs!
19. (20.) S.Kalniņš. Normāli.
26. (19.) A.Žernovojs. Varēja būt labāk, bet nekā katastrofāla.
28. (28.) S.Skarainis. Normāli.

Sievietes.

4. (4.) E.Rācenāja. Normāli. Iespējams, būtu medaļa, ja bronzas fināls nebūtu jāspēlē pret grūtnieci - vairumam cilvēku tas nosit cīņassparu.
5. (8.) L.Kamzola. Ļoti labi, ievērojot netrenētību - Laima jau sen dzīvo ārpus galda hokeja.
8. (10.) K.A.Lagzdiņa. Labi.
18. (18.) L.Riekstiņa. Normāli, atbilstoši reitingam.

Juniori.

Visi kā armijā sastājās praktiski atbilstoši savām reitinga vietām.

6. (5.) R.Miglinieks.
12. (13.) A.Siliņš.
18. (19.) E.Arhinovičs.
23. (23.) K.Riekstiņš.

Veterānu izlases.

Pēc spēka trešie aiz krieviem un zviedriem. Palikām septītie, tā ka kļuvām par lielāko izlases formas apkaunojumu visā turnīrā. Pats gan it kā nevaru žēloties: spēlēju divas komandu spēles, abās dabūju 3 punktus no 6, pienācās pēc sējuma 4 un 0 - kopā plusā. Pret Lietuvu, kur pieklājās ņemt 4 punktus, mans neizšķirts pret reitingā zemāko G. Remeiku izlasei neko neizšķīra, bet es vienalga sabēdājos. Taču pēc tam viņš uztaisīja neizšķirtus arī pret Kalniņu, Zaicevu un Skorobogatovu... un es sapratu, ka man vēl paveicās. Riņķis tika aizvadīts normāli, bet tad izslēgšanas spēlēs komandai sekoja baigie oblomi. Ar Ukrainu par 7.-8. vietu toties gāja visai smieklīgi. Ukraiņi piedāvāja spēlēt ar vājinātiem sastāviem (mums - Mihejevs ar abiem rezervistiem, Salvi un mani), taču pēdējā kārtā, lai izglābtos no zaudējuma, šie uzlika pret mani relatīvi stipro Zaporožecu. Mēs varējām atbildei arī uzlikt stipro - bet noskaitušies izlēmām parādīt klasi un vienalga vinnējām (5:3), Zaporožecs man padevās kaut kur pusotras minūtes pirms beigām jau pie 0:7. Sakaitināts Belševics - tā ir problēma jebkuram, īpaši tam, kas mēģina mani izsist no sliedēm pirms spēles :)

Sieviešu izlases.

Trīs spēkos līdzīgas komandas, šoreiz mūsējās otrās (pēc riņķa - pirmās). Sacensības pavadīja krietns konflikts starp Krieviju un Zviedriju, ja pareizi sapratu - par to, kur kurai bijis jāstāv un vispār pie tā drīzāk bija vainīgi komandu noteikumus nez kādēļ mainījušie organizatori. Bet par šo turnīru lai stāsta dalībnieces, man tobrīd bija savs.

Junioru izlases.

Pēc reitinga - trešie aiz .ru un .ua. Pēc rezultāta - piektie, palaižot garām vāciešus (!!!). Skumji un neperspektīvi. Vācieši tika trešie, vinnējot mūsu uzvarētājus zviedrus, kuriem tagad arī būs viela pārdomām.

Pusoficiālie turnīri.

Stiga Open TT (Swedish Tour).

Lai gan turnīrs deva diezgan pieklājīgus reitinga punktus, es tajā īpaši nelauzos: gribēju pietaupīt rokas svētdienai (šķiet, ka slikti nostiprināti galdi atkal kļūst par normu galda hokejā, lai gan ar Tallinu tas nebija salīdzināmi), un tāpat acīmredzot domāja arī citi večukiņi. Protams, mēs cīnījāmies, bet vairāk domājām par nākamo dienu. Arī daudzi un daudzas citas nespēlēja ar pilnu jaudu. Objektīvi tas bija tikai sociāli lietderīgs treniņturnīrs. Sašam tajā izdevās drusku reabilitēties par vājo rezultātu veterānos. Man savukārt izdevās realizēt vienu no divām savām senajām vēlmēm: uzspēlēt ar kādreiz pazīstamo galdu kratītāju Peteru Bengtsonu pie nepiestiprināta galda un iznest viņu. Uzspēlēt jau pirmajā spēlē izdevās. Iznest... ē... dabūju iekšā 0:8. Kāda tur kratīšana, vienkārši lieliska precizitāte. Iespējams, nākamajās reizēs es dabūtu iekšā uz pusi mazāk (ja viņam nav vēl kaut kas rezervē), bet vairāk kā 1-2 es neiemestu nevienā variantā. Bezcers.
Pirmo turnīra daļu es aizvadīju pēc reitinga un iekļuvu fināla grupās, pat neiespringdams - bet otrajā posmā sāku taupīties un pakāsu gandrīz visiem. Sanāca uzspēlēt ar abiem jaunajiem Ēstermaniem - divi neizšķirti, man neradās tāds iespaids kā Spivakovskim viņa jūtubes apskatos, ka viņiem pieder nākotne.

1. (3.) A.Žernovojs
8. (10.) S.Skarainis
10. (12.) K.Riekstiņš
11. (8.) E.Arhinovičs
13. (7.) E.Rācenāja
23. (14.) E.Belševics
25. (18.) K.A.Lagzdiņa
26. (16.) L.Kamzola
44. (43.) L.Riekstiņa

Večuki.

Kā parasti vecveterānu sacensībās, formula bija idiotiska, bet par savu vietu varu vainot tikai sevi. Lai gan uzkāpu virs sava reitinga (tā ka ķeksītim viss kārtībā), varēju būt augstāk, ja nebūtu pēc uzvaras pār stiprāko Piklu atļāvies trīs neizšķirtus pret zemāk stāvošajiem. Ko tur, es pat no jau trīs gadus praktiski nespēlējošā Makuškina spēlē, kuru uzskatījām par būtisku, uzvaru izrāvu tikai pēdējā sekundē. Jāsaka arī, ka viņš gan vārtus, gan spēli prot zaudēt cienīgāk kā es. Vēl šai lietā man ir kur augt, lai gan Latvijā uz to konkurentus gandrīz nemana.
Pirmā spēle bija ar nākamo uzvarētāju Kokko. Atcerēdamies, ka reiz viņu uz haļavu vinnēju, mēģināju atkārtot. Bet izrādījās, ka viņš arī to nav aizmirsis... un cerības man īpašas neatstāja. Tāpat bezcerīgi zaudēju Zaicevam, turklāt divreiz. Citu zaudējumu pa visu turnīru tā arī nebija, bet ar 3 zaudēm un 3 ničām pie 9 vinnēm pietika tikai 11. vietai.
Salvis, kā parasti, agri no rīta bija pārāk miegains, lai veiktu īpašus varoņdarbus.
Dalībnieku bija negaidīti maz - tikai 25. Zviedri nu gan būtu varējuši pie sevis atrast vairāk.

11. (13.) E.Belševics
12. (9.) S.Skarainis

Bērni.

Visi nonāca divas vietas zemāk tādēļ, ka dažas meitenes viņus apsteidza... Šķiet, reitings ārvalstu meitēnus vispār vērtē par zemu.

7. (5.) R.Liepiņš
8. (6.) T.Baumanis
9. (7.) K.A.Lagzdiņa
12. (10.) R.Līvmanis


Tagad par mūsu pašu plānošanu. Šoreiz lietas sanāca krietni veiksmīgāk kā pagājušajā reizē: transports strādāja tieši kā sarunāts, viesnīca bija laba un tuvu sacensību vietai (15 minūtes kājām), zviedru galdi ik rītus. Brauciens ar prāmi arī bija nesalīdzināmi ērtāks kā man ierastākā kratīšanās autobusā, lai gan atceļā mūs manāmi pašūpoja un vājāki organismi no tā vakarā mēreni cieta. Pa nakti vismaz mūsu palātā visi normāli aizmiga un pamodās pieņemamā formā. (Es, kā parasti, tiku nolikts kopā ar junioriem, lai būtu kas atstāj uz viņiem pozitīvu morālo iespaidu. Nu un lai būtu kas kontrolē stāvokli un pasaka, kur griezties ar sīkām problēmām. Mans pozitīvais iespaids izpaudās galvenokārt manos stāstos par prāmja "Estonia" likteni un mierinājumiem, ka tagad prāmjus kārtīgāk aiztaisa, brauc viņi piesardzīgāk, tāpēc kuģis nenogrims, haizivju mūsu jūrā nav un pirmie helikopteri parādīsies virs kuģa bojāejas vietas jau pēc pāris stundām.) Mīnusi bija maznozīmīgāki: lai gan, atšķirībā no agrākajām reizēm, mums atsūtīja paredzamo brauciena plānu (ļoti būtiska lieta tiem, kuriem sīki jāplāno savas darbības), ne visi to saņēma un ne visas svarīgas lietas bija tur iekļautas, piemēram, info par zviedru galdu viesnīcā. Bet slavējama jau ir pati vēlēšanās pavēstīt cilvēkiem to, kas uz viņiem tieši attiecas, detaļas pamazām iemācīsimies aprakstīt. Šoreiz bija iepriekš arī saplānots, kas ar ko dzīvos, kas atviegloja gan ievākšanos, gan arī psiholoģisko klimatu. Drusku uzjautrinoši izlases dalībniekiem bija uzzināt tikai Zviedrijā, ka mans sākotnējais ieteikums nomāt vietējo transportu tomēr ir realizēts (vismaz daļa domāja, ka autobuss būs atvests no Latvijas, jo ziņas par viedokļa maiņu netika izplatītas).

Mazāk veiksmīga bija ideja uzlabot komandas garu ar publiskiem fiziskiem kontaktiem starp izlases spēlētājiem. Jāsaka, ka manī arī tā kolektīvā apķeršanās un kaut kādu muļķību bļaušana izsauc fizioloģisku un psiholoģisku nepatiku - bet es, kā jau pieaugušajam pienākas, spēju daudzmaz pievaldīt savas emocijas un piedalīties šādā man pretīgā būšanā, ja komandas vadība to uzskata par vajadzīgu kolektīva saliedēšanai. Tai skaitā kopā ar ļaudīm, kuri man personiski nepatīk, un es nebūt netaisos izlikties, ka tādu izlasē nav - taču tās ir manas problēmas. Diemžēl, ne katram ir šāda iecietība, un redzēdams, ka blakus vēl kādai ir tā pati problēma (nevēlēšanās fiziski saskarties ar tuvāk esošo veco veci, kurš nejauši izrādījos es) un ka pārkārtoties pēc savas patikas mums vairs nav laika, visi jau sastājušies un tikai starp mums ir šķirba, es vienkārši ievilku viņu riņķī, lai neizjauktu visu teijāteri. Par ko pēc tam dabūju dzirdēt pārstāstītus apvainojumus harasmentā, ieskaitot visai neatbilstošus notikušajam. Dažiem cilvēkiem nu gan vajadzētu mani pazīt labāk. Protams, dod debesis, lai visas mūsu problēmas būtu tādas.

Turpmāk es ieteiktu aprobežot piespiedu fizisko saskarsmi starp spēlētājiem ar tādu, kāda pieņemta komandās un izlasēs pie vecākiem ļaudīm - roku kopā salikšanu. Pat ja mēs turpmāk ņemsim izlasē tikai cilvēkus ar adekvātu paškontroli, vienalga līdzšinējā apķeršanās un bļaušana vairāk piestāv neizvēlīgai šņabdeguņu kompānijai, nevis galda spēļu nacionālajai izlasei.

Par mūsu lielāko kaunu izlases formai jau izteicos, bet vēl lielāks kauns bija pati forma. Citi valdes locekļi sarkdami man vienkārši atteicās atbildēt uz jautājumu, kuram ienāca prātā pasūtīt Latvijas izlasei kreklus ar sarkanajām zvaigznēm uz krūtīm. Brīnums, ka vēl sirpi un āmuru neiedomājās pievienot. Lai nu ko es nebiju domājis pēc 1991. gada, tad to, ka nāksies atkal spēlēt ar PSRS simboliku citādi kā tikai kādā vēsturiskā filmā. Vispār mēs riskējam uzrauties uz pamatīgu strāpi par šo gājienu, Latvijā jau tādu kreklu pēc likuma nedrīkst vilkt pat uz ielas.

Par zviedru organizāciju. Es to novērtētu kā sliktu. Jā, organizatori centās, saglabāja draudzīgu labvēlību pat tad, kad mūsu cilvēks sen būtu uzsprādzis un pasūtījis visu un visus, zāle bija laba, galdi pieņemami (bet slikti nostiprināti), bet viņu bija par maz, viņi bija visu izplānojuši bez rezerves variantiem un pārāk maz sajēdza no datoriem, lai iepriekš saprastu, ka Eiropas čempionāts nav astoņu cilvēku spēle garāžā. Viss bija pakļauts Internetam, kurš regulāri nošķīda, un Zviedrijas saitam, ar kuru notika tas pats. Tikai pēdējā dienā viņi apjēdza, ka ja datori atsakās pieņemt pašu dalībnieku ievadītos rezultātus un izdzēš tos, tad vajag rezervē turēt pie tiem datoriem izdrukātas lapas, uz kurām rezultātus kaut vai tā pierakstīt. Ideja nolikt pie katras grupas savu datoru vai vismaz terminālu labi strādā tikai tad, ja tev tur ir vai nu attiecīga programma, vai normāls savienojums ar tādu Internetā. Bet to, ka viņiem pienācīgo programmu komandniekam nav, viņi saprata tikai vakarā pirms čempionāta sākuma, nu un sākums bija attiecīgs. Jūlija Titova: "3 минуты до начала. Где расписание? Где играть?" Rezultātu translācija, kā apgalvo mājās palicēji, arī bijusi drausmīga.

Kā jau atzīmēju savā feisbukā, pat galdus viņiem uzstādīja strādīgākie Latvijas špīleri, nevarēdami izturēt ceturtdien ieraudzīto postažu. Protams, viņi arī paši līdz rītdienai pagūtu, bet nomocītos vēl vairāk.

Visi paziņojumi čempionātā skanēja tikai labi saprotamā angļu valodā, pat bez tulkojuma zviedriski. Man tas bija ērti, bet kā zviedriem, to gan nezinu. Toties ļoti pietrūka izdrukātas rakstiskas informācijas.

Drusku uzjautrinoši bija, ka vairs nav laikam galda hokejā palicis neviena fotogrāfa, kurš, saskatījies uz manu produkciju, neprasītu man padomu, kā labas bildes taisīt. Ja es pats to zinātu! Taču fakts, ka manas bildes daudz augstāk novērtē profi un ārzemnieki kā vietējie. Pravietis savā tēvzemē... utt. Lai gan īstais iemesls (ja neskaita dažus cilvēkus, kuri neprot nošķirt personiskās attieksmes no praktiskajām lietām) ir tas, ka visi Latvijā atcerās, cik draņķīgas bildes es taisīju savulaik. Es pats uz tām tagad skatos ar šausmām. Pašlaik man ir vismaz vidējais līmenis.

Iz smieklīgā: mūsu dāmu līdere man pavēstīja, ka es spēlējot krievu sieviešu stilā. Es tiešām neuzdrīkstējos pateikt to pašām krievu sievietēm, ar kurām esmu spēlējis, tā jau var cilvēkiem infarktu piebaidīt. No otras puses, tādā gadījumā mūsu dāmām treniņa nolūkos vajadzētu daudz vairāk spēlēt tieši ar mani, nevis ar kādiem citiem. Pateikt to treniņu vadītājiem, vai?

Enerģiskākie mūsu spēlētāji izčigānoja no organizatoriem "Stigas" galda futbolus. Piektā kolonna, tā sacīt. Un nebija slinki Stokholmas ostā uzspēlēt, uzliekot uz miskastes.

Iz mazāk smieklīgā: man žests ar vidējo pirkstu kļuvis pārāk automātisks un vispār vajadzētu tikt vaļā no tā lietošanas starp mazpazīstamiem ļaudīm. Tiesa gan, Eskilstūnā es uz ielas šo žestu publiski redzēju un nofotografēju kopā ar attiecīgas nozīmes un terminoloģijas plakātu, bet tā ir Eskilstūna. Redzēsim, cik viegli tas man būs. Lai arī publiska atbilde ar "faku" uz neveiksmīgu joku (labi vēl, ka bija tumšs) bija vienīgā mana neētiskā rīcība šī brauciena laikā, taču arī viena reize manos gados ir par daudz. (Neviens jau šķībi nepaskatījās, pats sapratu.) Nu vēl varētu pieminēt, ka izsviedu sabojājušos desas atlikumu vienkārši ielas miskastē, nezinu, vai zviedros tā drīkst.

Baltkrievi tagad bažījas, vai viņi ar PČ-2019 nav nokampuši lielāku kumosu, kā spēs norīt. Ceru, ka viņi par to būs skaidrībā kaut cik laikus. It īpaši tādēļ, ka mūsu federācija, būdama organizatoriski efektīvākā no visām, parasti tādās reizēs uzņemas avārijas brigādes lomu, bet mums priekš tā ir ļoti svarīgi būt skaidrībā pirms budžeta sadales.

Ja nu kāds palaida garām. Krievijas galda hokejā turpinās pilsoņu karš par stūri, godu un... jā, tiešām, par ko? Visa tā lieta vairs nav tik ienesīga, lai par viņu plūktos. Mēs jau zinām, ka viens grupējums, kuru nesaukšu vārdā,- ne tādēļ, ka nav tiesas lēmuma, jo Krievijas tiesai es uzticos apmēram kā trakam nīlzirgam, bet tādēļ, ka nevaru izslēgt pretējās puses provokāciju,- cīņā par prezidenta statusu savējiem nekautrējas rīkot DDOS-uzbrukumus galda hokeja saitiem, ieskaitot "Skorpionu". Mēs zinām, ka vienā pusē ir g.k. maskavieši, otrā - daļa pēterburdznieku. Un zinām, ka Kurska un citi reģionāļi cenšas nemaisīties tai putrā. Pēdējais incidents sākās ar to, ka trīs stiprie Pēterburgas spēlētāji - Borisovs, Galuzo un Ortinovs - nokavēja komandu spēļu sākumu. Viena puse apgalvo, ka tīšām, lai nodemonstrētu attieksmi, otra - ka nejauši. Viņiem pretimstāvošais vairākums Titova vadībā noturēja komandas kopsapulci un atskaitīja šo trijnieku no komandas. Ideāla kombinācija - ja komanda tādēļ zaudēs, vainīgs būs nemiernieku trio, ja vienalga vinnēs - nodemonstrēs, ka tiek galā pat bez līderiem un viņu loma ir stipri pārspīlēta. Kā klātesošie zina, vinnēja un diezgan pārliecinoši. Būtu opozicionāri gudrāki, viņi nekad nepieļautu šādas situācijas izveidi... bet Titovs viņus paņēma, kā veterāns maziņos. Starp citu, transporta problēmas izrādījās nopietnas arī citiem, somi tādēļ pazaudēja Lampi, bet ukraiņi tikai organizatoru jucekļa dēļ paspēja sagaidīt Ļitviņuku.

Nākošais aktuālais punkts ir par to, kāpēc pastiprinās mūsu kolektīvā atpalicība no, pasarg dies, Krievijas, ar visām tās augšminētajām problēmām. Pamatiemesls ir vienkāršs: pateicoties mūsu spēcīgajai federācijai, mūsu spēlētājiem nav vajadzīgi spēcīgi klubi izdzīvošanai. Bez enerģiskiem klubiem nav rezultāta, un nav tik svarīgi, vai klubs sastāv no pussimta bērnu kultūršķūnī vai diviem dulniem frendiem, kuri gadiem ilgi ik dienas trenējas savā starpā un pie tam iet uz visiem turnīriem tuvumā. Nekāda atklāsme tā nav, federācija par to raud jau gadus 15. Pasaules līmenis pat galda hokejā ir sasniedzams tikai, uz vairākiem - vismaz 4-5 - gadiem stipri ierobežojot savu dzīvi šim mērķim. Mūsdienās Latvijā pieņemtajās vienbērnu ģimenēs kaut kas tāds ir ļoti maz ticams, jo kurš gan upurēs savu vienīgo mazulīti galda hokejam pat tad, ja tas mazulītis pusi sava laika sēž mazgadīgo noziedznieku kolonijā.

Lūk, četras dienas pēc atgriešanās no Eskilstūnas, Pēterpilī jau notiks kārtējais vietējais turnīrs. Piedalās: Eiropas čempions, Eiropas vicečempione un visādi Galuzo-Storčaki. Nekāda vasaras pārtraukuma. Nekāda valsts atbalsta. Vienkārši - tas čempionāts beidzies, turpinām trenēties un spēlēt. Latvijas turnīru kalendārs: treniņi "L" atsāksies augustā (progress, salīdzinot ar agrāko septembri), pirmais paredzamais turnīrs - septembra beigās.

Un jautājums: kur pie mums ko tādu darīt un kas to darīs. Laika un vietas ziņā arī pat es jau būtu spējīgs noorganizēt lauku stila klubu ar 4-5 humanoīdiem paša istabā (un man pat vajadzētu to darīt, ievērojot manu formālo kluba vadītāja statusu), bet naudas kaut pāris galdiem mūžīgi nav. Cilvēki ta atrastos.
link Read Comments

Reply:
From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:

Notice! This user has turned on the option that logs your IP address when posting.