Pussprāguša galda hokejista piezīmes - Post a comment [entries|archive|friends|userinfo]
kaszczejs

[ website | Pamatblogs krieviski ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Links
[Links:| GH skola = Politikas dumbrājos = ЖЖ - Ciba krieviski = Pasts Erudītu Līga ]

LO/WCC 03-04.03.2018 Mar. 7th, 2018|05:36 pm

kaszczejs
Ah, kungi un mīļās dāmas. Kas gan var būt patīkamāk, kā pilnīga apstulbuma stadijā, kad vienīgā garīgā vēlme un tikpat vienīgā fizioloģiskā nepieciešamība ir likties uz ausi un nogulēt kādas 36 stundas, pēc kurām vēl pāris nedēļas nenoslogot sevi ne ar ko garīgi un fiziski smagāku kā burkānu audzēšana Okeānijas datorspēlē,- rakstīt stāstu par to, kā aizvadītas pēdējās bišķi murgainās dienas? Pie tam, ka es ij Mordehaju no Amana atšķirt nejūtos spējīgs?

Raugait, mums te LV notikās mazs galda hokeja turnaments eekš Krustpils, uz kuru sabrauca kādi 60 ārzemnieku un vēl vairāk vietējo. Pavisam - 131, kas tādā aukstā laikā nomaļā vietā visai cienījami. Cita starpā, no 10 pasaules reitinga vadošajiem spēlētājiem ieradās 8 - diezgan iespaidīgi, lai gan Swedish Masters nesen tomēr bija vēl krutāki, salasot visus 10. Sacensības bija divdienu - vispirms individuālais Latvia Open, tad nākamajā dienā pasaules komandu čempionāts. Es mēģināju apvienot spēlēšanu, fotografēšanu un palīdzību organizatoriem, ar viegli uzminamām sekām visām trīs būšanām. Atlika sevi mierināt, ka citiem nav vieglāk. Atbraukuši piektdienas vakarā kopā ar Intaru, mēs cerējām visu viņa mantību ātri iekārtot un tīties prom, bet kas tev deva. Lai gan objektīvi turnīrs bija labi izplānots lielos vilcienos un spēlētāji palika apmierināti (piemēram, man pateicību par, viņaprāt, ļoti labo organizāciju izteica Ignatenko, kuru še arī nododu tālāk tiem, kam pienākas), bet galīgi nebija iepriekš padomāts par tehniskiem sīkumiem - kur kas stāvēs, kā to tur nostiprināt, kas to darīs utt., turklāt ne visi organizētāji bija vienisprātis un laicīgi informēja cits citu par savām idejām un viedokli. Rezultātā mēs ar Intaru nojājāmies līdz pusnaktij ar uz mums neattiecošām lietām un mums vēl bija labi, jo Kristaps un Ko tur palika vēl pēc mums. Arī plānotā Skrundas kluba palīdzība šajās dienās bija mazāka, kā jēkabpilieši bija cerējuši, daļēji gan objektīvu iemeslu pēc. Un dažs no Skrundas vēl noņēmās ar tīšu traucēšanu. Iespējams, tas saistīts ar to, ka mani aicinājumi nerīkot turnīrus pilnmēness fāzē joprojām nav atraduši dzirdīgas ausis.

Starp citu, ja kāds no manis dabūja Jēkabpils plānu nevis latvju, bet angļu mēlē (es tur piektdienas naktī izvēlējos, kādu kuram dot), tad tas saistās nevis ar manu patriotisma trūkumu, bet ar to, ka citās valodās plānu vnk nepietika. Sanāca arī kaudzīte visādu citu sīkumu - piemēram, mēs bijām piemirsuši aizgādāt uz Krustpili autobusu braucēju sarakstu, kas radīja nelielu aizķeri. Dažas problēmas gan neradās mūsu galā. Tā, "Ziemeļblāzma" bija palikusi trīs cilvēku sastāvā un būtu ņēmusi par ceturto vienalga ko no mūsu amatieriem, lai vismaz nebūtu invalīdi - bet tiesnešu komiteja bija pret. Nākamajām reizēm griežos ar priekšlikumu: atļaut sacensību dienā pieteikt komandā vienalga kādu vāju spēlētāju (teiksim, kas nekad nav dabūjis virs 300 reitinga punktiem). Labāk komandā svešs vārgulis kā kropla komanda.
Atzīmēšu, ka viesnīca "Daugavkrasti", ar kuru manuli še publiski izsaka savu apmierinātību, bija pilna līdz ūkai ar visādu trejdevīto internacionāli un tas pats darījās arī citās pilsāta viesnīciņās. Iespējams, tik daudz tūristu šis miests nebija redzējis kopš otrā pasaules kara, pie viesnīcām pat veidojās mašīnu "korķi". Divdienu turnīri - tas ir tūrisma industrijas triumfs. Tiesa gan, dalībniekiem tas nav tik veiksmīgi. Sestdien spēles beidzās vēlu jau pēc desmitiem, un organizatori atkal izbrīvējās tikai pēc pusnakts - un sešu stundu miega tādos apstākļos ir par maz, vienalga, vai tu pa dienu spēlē jeb vai ievadi ciparus datorā. Jādomā, ka tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ mājiniekiem (izņemot Kuzņecovu) savas sienas nelīdzēja. Grūtības viņus gaidīja arī komandu spēlēs, kur pa visu kādreiz sportisko miestu ar mokām bija izdevies sadabūt tikai 4 spēlētājus un nācās spēlēt bez rezervistiem, neaizmirstot vienlaikus pildīt turnīra apkopes darbus... Par mierinājumu viņiem, no sponsoriem bija sadabūta speciālbalva, tā sakot, labākajai mājinieku komandai. Ievērojot to, ka viņiem šādos apstākļos bija izdevies noturēt izsēto vietu, tad balva bija nopelnīta.

Klubu čempionātā Ventspils 2 rezervisti pakāsa visiem, kam vien izdevās, tomēr pārējās Latvijas komandas finišēja +/- līdz ar savu sējumu. Individuālajās sacensībās, ja neskaita galvgali, arī gāja viduvēji. Burtnieki, vairums Inčukalna un personiski Miglinieks nospēlēja labi, Caica un Sīļa lejupslīde nav pārsteigums nevienam, ieskaitot viņus pašus, bet mazliet mulsina Skrundas spēlētāju zemās vietas (tik briesmīgi ar sagatavošanas darbiem viņi, manuprāt, neaizrāvās, vismaz ne vairāk kā Rīgā). Nu un galvenais LO notikums - par pirmo numuru mūsu pasaules čempioņu sieviešu komandā Jēkabpilī kļuva Krista Annija Lagzdiņa. Žurnālisti tādās reizēs liek tādus virsrakstus kā "Karaliene pazaudējusi kroni", es kā puslīdz insaiders tikai komentēšu, ka nelīdzens sniegums mūsu reitinga līderei ir raksturīgs, īpaši pie miega deficīta, un šī nu atkal bija tāda reize. Ko lai dara, sievieši (*augstprātīgi palūr griestos, izmisīgi cenzdamies aizmirst paša grandiozo ablomu pirms mēneša*). Tikai noraugoties uz to, ka pirmās vietas uz mūsu pjedestāla ieņem igaunijiete un lietuviete, man rodas dažas pārdomas par mūsu sieviešu perspektīvām, kuras nejūtos spējīgs izteikt cenzētā formā. Divas no izlases dāmām laikam gan jūtas jau visu sasniegušas un turnīros nerādās, vietā pieteicās Baiba, bet tā arī neieradās. Šai sakarībā man radās jautājums - vai mums galda hokejā ir kāds veģetārietis, kurš jau ilgstoši praktizē savu reliģiju? Vienkārši interesējos ar zinātniskiem mērķiem. Visas man zināmās stingri veģetējošās personas GH ir pametušas, un es gribu zināt, vai tas ir neizbēgami saistīts jeb vai tomēr iespējams pilnvērtīgi spēlēt arī šādā stāvoklī un nav jāpāriet uz novusu un datorspēlēm.

Pēc šīm man raksturīgajām daudzajām atkāpēm (tiem, kam nav priekšstata par skaldu poēziju, tās grūti novērtēt), pāriešu pie divdienu kloķu vētras aprakstiem no Dieva skatupunkta, un jūsu Dievs varbūt arī ir visuresošs - to jūs nekad droši neuzzināsiet,- bet sakoncentrēts parasti kādā vienā vietā. Tālab rakstu no tās vietas, kurā biju fiziskā iemiesojumā.

Sākums man kaut kā atgādināja iepriekšējās reizes krahu. Lai gan visumā spēlēju daudzmaz normāli, pēc 13. kārtas man bija pieci punkti, pāris sagrāves (tai skaitā 0:7 no zem manis izsētā Šapovaļenko, kurš galā ietika 2. līgā) un šanses iekļūt pēc reitinga atbilstošajā 3. līgā, kā kamielim izlīst caur paša anālo atveri. Tomēr, beigās man izdevās ielēkt tās pēdējā vagonā... Man par dziļām skumjām, tur arī gāja visai šmucīgi. Zināmā mērā to ietekmēja arī organizatoriskās lietas, kuru dēļ es ne vienmēr atcerējos, ka man vēl arī jāspēlē. Stils gan nebija zudis: līgā ieņēmu 18. vietu no 24, bet pēc iemestajiem vārtiem - 6. un ielaistajiem - 23. Protams, spēles šajā līgā maz interesēs mūsu apgaismotāko sabiedrības daļu, tāpēc atzīmēšu tikai, ka man joprojām nav drošas aizsardzības pret Kņazjuka kroņa uzbrukumu no labās, ielaidu trīs no četriem (un ar aizsargu nobloķēju neskaitāmu daudzumu). Bet, būdams uz to gatavs, pacentos šoreiz samest viņam vairāk. Kā trauksmes zvans jāuztver ļoti daudzie punktu zaudējumi no Inčukalna junioriem - piektdien Inčukalna līga, un ja viņi mani tāpat slānīs arī tur, tad mani gaida pamatīga, dievišķa izgāšanās. Labi, zaudēt ar smaidu es principā protu, bet labāk tomēr ar smaidu uzvarēt. Trīs zaudējumos trīs spēlēs iedzīvojos no Burtniekiem, kas man arī nav gluži raksturīgi.

Līgas p/o atstāja visai nepatīkamu iespaidu. Pastāstiet kāds Burtniekiem, ka nesen zviedri iedeva pašam Borisovam diskābeli Zviedrijas turnīros par bļaustīšanos spēles laikā - nesportiska uzvedība. Starp citu, tas viņiem vienalga nelīdzēja, abi Riekstiņi savas sērijas zaudēja. Tas pie tam, ka viņi abi māk labi spēlēt arī bez tādiem paņēmieniem... Bļāvējiem jābūt gataviem, ka pieredzējuši spēlētāji pret viņiem īpaši mobilizēsies un viņi dabūs tieši pretējo efektu. Dabiski, runa neiet tikai par viņiem. Neveselu eksemplāru netrūka arī Krievijas pusē, un ja Borisovs bija mierīgs (viņš vispār parasti neizceļas ar trokšņošanu), tad sīkāki knariņi taisīja traci, kas bija piespiedu hospitalizācijas cienīgs.

Galvenā p/o rezultātus šeit citēt nav vajadzības, viss ir oficiālajā saitā. Pirmo vietu pasaules reitingā atguvis Borisovs, kura parastā dzīve jau krietnu laiku ris ārpus galda hokeja... Apvaicājies Caicam, kādu virsrakstu tagad vajadzētu likt oficiālajā atskaitē, izdzirdēju priekšlikumu: "Caicam pofig". Diemžēl, šajā jokā patiesības bija visai daudz - jau publiski minētais motivācijas trūkuma ķirmis sagrauzis mūsu labāko spēlētāju, un ko nu iesāksim? Pašiem būs jācīnās par tām pirmajām vietām? Pagaidām neizskatās, ka kāds būtu uz to spējīgs, un tas, ka Latvijas labāko spēlētāju treniņi notiek dažādās vietās, arī neuzlabo stāvokli. Un mūsu mūžīgā spiešana uz izslēgšanas spēlēm uz riņķa turnīru rēķina - kā sekas mēs redzējām, ka 16-niekā ietika tikai trīs no mūsējiem, citi pārāk slikti spēlē riņķus, lai būtu jēga gatavoties uz p/o.

Piezīmes pie apbalvošanām. Man šķiet, ka tāds alkohola daudzums starp prīzēm mums nebija pat tai traģiskajā pagājībā, kad mēs spēlējām kafejnīcās un alus pagrabos. Radās iespaids, ka mēs esam nogrimuši atpakaļ tajos laikos, kad par sporta veida statusu galda hokejam sapņoja labi ja vieni paši Blūmentāls ar Tomsonu, un varam uzspļaut pašcieņai. Nezinu, kā citiem, bet man ārzemnieku priekšā par tiem alkohola Himalajiem bija kauns. Starp citu, vienlaikus apbalvot ar alkoholu un aizliegt to lietot - tas saucas šizofrēnija. Šķiet, ka minētā problēma mums šur tur ir stipri samilzusi.
Kā likumsakarīgas sekas visam tam haosam ar prīzēm (junioriem nācās izsniegt speciālu bezalkoholisku alkoholu, tādējādi pārvēršot idiotismu farsā) nāca tas, ka mums steigā nebija laika paskatīties, kādus kausus kurš dabū, un saņēmēji arī nepapūlējās to izdarīt. Tā nu oupena uzvarētāji aizbrauca uz viesnīcām ar nākamajai dienai paredzētajiem komandu kausiem. Daļu dalībnieku mēs vispār nespējām todien apbalvot, jo tie nespēja sagaidīt vēlo vakara apbalvošanu un notinās.
Pieņemu arī, ka modē iegājušās caurspīdīgās medaļas ir lētākas, jo kāds gan vēl motīvs varētu piespiest tādas lietot sporta pasākumā. Labi, man nevienam nav nekas jāatrāda, bet kā ar citiem, kam uz foto saredzamas tikai tukšas lencītes kaklos? Skaidrot visiem paziņām, ka tāds mūsdienās ir vispārpieņemtais zelta standarts - neredzams un velnszinkur atrodas?

Toties jāpasaka, ka es vispār neatceros lielu turnīru, kurā nebija neviena slikta galda. Šajā labi bija burtiski visi, un visi normāli slīdēja. Stiga aiz kaut kāda pārpratuma izlaidusi nebrāķētu partiju jeb vai tas ir sagatavošanas nopelns? Lai vai kā, tas ļoti pozitīvi ietekmēja spēli. Jā, paretam izrāvās kloķi utt., bet kā avārijas reize, nevis kā norma.

Zināmas problēmas sagādāja nepārdomātās vietas galveno spēļu spēlēšanai - zāles īpašniekus satrauca iespējamā sašvīkāšana, un daži no mums mēģināja bloķēt solu un krēslu vilkšanu uz laukuma, izdarot mājienus par milzīgu strāpi. Nekas nesanāca, jo lai gan tribīnes pie laukuma bija, nevienam laikus neienāca prātā attiecīgi pieskaņot finālspēļu vietas tā, lai tās būtu skatāmas no tribīnēm.

Man bija interesanti paskatīties, kā mūsu klubu spēlētāji nospēlējuši šai Latvia Open salīdzinājumā ar reitinga sējumu (un arī - cik katrs klubs spējis sagādāt spēlētāju). Krāsas un treknumu es saliku pēc saviem ieskatiem, ievērojot to, ka augšā katra vietas maiņa ir nozīmīgāka.

 KlubsLaimīte  Inčukalns Skrunda
  4. (1.) Caics
 7. (20.) R.Miglinieks
 11. (5.) Sīlis
 30. (17.) Lagzdiņš

 82. (99.) R.Liepiņš
 89. (105.) Lagzdiņa

 105. (74.) Viļums
 106. (107.) S.Bružēvics
 114. (118.) M.Jakseboga
 130. (130.) Riekstiņa
 17. (9.) E.Saulītis
 20. (41.) R.Kalniņš
 24. (46.) K.Balodis
 28. (37.) Kalnevics

 64. (53.) S.Kalniņš
 67. (95.) Siņicins
 78. (92.) H.Gals
 86. (108.) Līvmanis

 88. (89.) Suharevs Jr.
 92. (101.) Garančs
 103. (98.) Brengulis
 108. (109.) Zabello
 111. (102.) Romals
 113. (103.) Paeglis
 117. (120.) Suharevs Sr.
 119. (114.) Pilinskis
 125. (122.) Kuhaļskis
 26. (12.) Smagars
 27. (23.) Mucenieks
 29. (30.) Lasmanis
 33. (24.) A.Zaharovs
 39. (16.) J.Zaharovs
 Top 5 - 40 + 33 - 49


 Klubs Ventspils Rīga Jēkabpils Burtnieki
  34. (22.) E.Siliņš
 35. (38.) Kaņeps
 38. (49.) Žernovojs
 51. (52.) A.Siliņš
 56. (69.) Arhinovičs
 61. (71.) A.Kalniņš

 79. (75.) G.Ernšteins
 84. (119.) Apfelbaums
 101. (62.) Rācenāja
 109. (100.) H.Janvars
 110. (115.) Radelis
 126. (126.) A.Ernšteins
 127. (128.) Zabarovskis
 41. (34.) Mihejevs
 45. (48.) Sternāts
 47. (76.) Skarainis
 70. (59.) Faļkenšteins
 90. (86.) Belševics
 112. (127.) Više
 42. (56.) Kuzņecovs
 81. (65.) Valainis
 102. (72.) Zarinieks
 129. (125.) Bugo
 75. (97.) R.Riekstiņš
 76. (87.) K.Riekstiņš
 80. (96.) S.Krasts

 116. (124.) Auziņš
 121. (104.) Pelšs
 Top 5 - 36 + 10  - 36 (Top 4)  + 39


Uz pasaules komandu čempionātu nevienam no vadošajiem neiznāca laika izgulēties: lai gan laika režīms LO tika norauts tikai finišā un tikai par kādu stundu, jau no paša sākuma bija ieplānots atpūtas deficīts. Un tā nu bija ierakstīts likteņa papirusos, ka es arī biju sataisījies spēlēt kā RGHK pārstāvis. Jā, nebija šai PKČ "Melno zirdziņu", un ne tāpēc, ka es negribēju. Es centos salasīt tos vājos, kuri netika uz PKČ sava vārguma pēc, bet cits nobijās no sagaidāmajiem rezultātiem, cits atzina, ka divas dienas spēlēt šim būs par grūtu, citam viesnīcas un braukāšana par dārgu... tā nu es pieņēmu Romāna Faļkenšteina priekšlikumu būt viņiem par rezervistu. Romāna doma bija loģiska: RGHK pamatsastāvs ir vecs, atjaunoties uz otru dienu pilnībā nespēs, rezervistus vajag. Un es kā rīdzinieks un atbildīgs komandas spēlētājs tur būšu savā vietā. Vēlāk pāris vājāku klubu sūdzējās, ka nebija iedomājušies mani pasaukt pirmie.

Pirmais mums pretī nāca "Leģions", kurš bija nolēmis mūs sašķaidīt bez Borisova pamatsastāvā. Kā tad. Romāns nostāda mūsu trieciensastāvu un pēc divām tūrēm ir neizšķirts - 3:3. Galu galā viņiem nācās vien likt galdā labāko sastāvu, lai novestu spēli līdz pārliecinošai uzvarai. "Lisovi Hašči" tādu kļūdu nepieļāva un uzlika savus vājos tikai, jau vedot 8:0. Mēs savējos sākām likt jau ātrāk. Un izrādījās, ka viņu vājie ir vājāki. Vispirms es atriebos man pēc reitinga līdzvērtīgajam Šapovaļenko par sagrāvi LO, bet pēc tam viņu uzveica... Inese Više. Tomēr finišā 3:13, un tas bija objektīvs rādītājs.

Sekoja spēle ar trešajiem izsētajiem - "9 val", ar kuriem iznāca nikna cīņa, tomēr mūsu labākais sastāvs bija spiests piekāpties - 6:8. No sekojošās "Laimītes 2" mēs neko īpašu negaidījām - viņi pirms tam bija pakāsuši viņiem praktiski līdzvērtīgajiem Inčukalna junioriem ar 2:9. Tā arī notika, mēs viņiem neiedevām pat vienu uzvaru - 10:0, lai gan sastāvā biju arī es, no kura varēja gaidīt vismaz kādu zaudi. Pret Inčukalnu bezpalīdzīgais Viļums parādīja mums neizšķirtu klasi, panākot trīs neizšķirtus un zaudējot tikai man. Toties ar Inčukalna otro sastāvu mums sanāca krietni pamocīties. Cita starpā, mana biežā braukāšana uz Inčukalna turnīriem ļāvusi turienes junioriem izpētīt manus caurumus un pēc diviem zaudējumiem mani nācās mainīt nost - stāvoklis bija pārāk nejauks, lai varētu gaidīt, kad es iespēlēšos. Labākais mūsu sastāvs arī dabūja pasvīst, izspiežot 8:5 vinni, jo Mihejevam negāja apmēram tāpat kā man.

Pēc pārtraukuma sekoja otrās līgas apakšgrupa ar līdzņemtajiem rezultātiem - divām uzvarām. Drusku pārvērtējot sagurušos mājiniekus, pret Jēkabpili tika nolikts labākais sastāvs - 10:4. Pēc kā kļuva skaidrs, ka savu līgas apakšgrupu mēs esam vinnējuši un pret Ventspili 2 varam darīt, kas ienāk prātā. Rezultātā mēs nolikām pie stieņiem ne tikai mani, bet arī Inesi... un nācās tūlīt arī viņu ņemt nost, jo gribējās tīri principa pēc arī uzvarēt. Galu galā mēs uzvarējām tikai ar 8:7, es paņēmu savus 5 punktus no 8 (pēc reitinga man pienācās tur zaudēt visiem) un varējām gaidīt spēli par uzvaru līgā - ar pēc reitinga stiprāko internacionālo komandu "Katran". Protams, es stāvēju pie ratiem. Uzvara 8:6, pie kam izcēlās ķilda ar Zaporožecu par papildus sekundēm viņu cerībā iemest vēl 2 vārtus (ar mazāk viņiem nepietika). Nekādi goli netika iemesti. Līdzīgas problēmas turnīrā radās arī ar dažu citu ukraiņu spēlētāju (konkrēti - Levdanski), kurš sāka kasīties par iemetieniem acīmredzami uzvarētā spēlē vienkārši kasīšanās pēc. Iespējams, vainīgs mans ideālisms, kurš prasa no visiem cilvēkiem būt vismaz manā ne visai augstajā morālajā līmenī un sāk dumpoties, kad redz kaut ko vēl zemāku.

Bija brīdis, kad komanda no malas ieteica man pieturēt ripu - minimāls pārsvars, jau sākas mūzika. Es lepni atcirtu, ka neviens mani neapsūdzēs laika vilkšanā, un noturēju rezultātu ātrā un nepārdomātā stilā. Tomēr, tas nebija tikai sportiskās ētikas jautājums: spēlējot ātri un enerģiski, manas izredzes saglabāt rezultātu pieaug, jo jau tāpat ieinteresētais steigties pretinieks (un tas bija Arhinovičs) labprāt pieņem šādu spēles stilu... un ja sākas apmaiņa ar nesagatavotiem uzbrukumiem un veiksmes ķeršanu duļķainos ūdeņos, kā jums liekas, kam tur ir lielākas izredzes? Kamēr spēlēt lēni un apdomīgi es vnk neprotu un ne visai gribu prast. Tādā stilā es zaudētu ripu tāpat kā ātrajā, tikai pretinieks pēc tam būtu noskaņots pielietot savu tehnikas pārākumu, nevis turpināt skrieties ar mani...

Medaļas par otro līgu saņemot, es jutos (un izskatījos) krietni lepnāks, kā rezervistam pieklātos. No otras puses - es paņēmu vairāk kā pusi punktu, lai gan atbilstoši reitingam man vajadzēja vairumam pretinieku zaudēt, un vispār kur tā pēdējā reize, kad es nospēlēju labāk par savu reitingu. Nebiju piektais liekais, savu uzdevumu - dot atpūtu citiem - realizēju kopumā kvalitatīvi. Un kārtējo reizi apliecināju sev, ka par komandu spēlēju labāk kā par sevi, kā manos gados arī pienākas. 

Kamēr mums nebija laika sekot augšā notiekošajam, tur bija noticis daudz Latvijai bēdīga. "Lielais četrinieks" bez jautājumiem izsvieda trīs Latvijas komandas (un piedevām kā pirmo izsēto starptautisko "NiKi") 1/4 finālā, un lai gan tāpat internacionālajai "Laimītei" izdevās piemocīt "Leģionu", tomēr ar kā trešo izsēto, bet daudz cīņasspējīgāko "Torosu" tas vairs cauri negāja. Ne visai gribās šobrīd izlikt insaidus, tāpēc tikai atzīmēšu, ka ja nu kādam bija lemts ierādīt mums mūsu pašreizējo vietu, tad priecājos, ka tie bija tieši "Vērši". Ar šī kluba spēlētājiem man ir cilvēciski viegli kontaktēties (un tā kā es galīgi nepiederu pie sabiedriskiem ļaudīm, man tas būtiski), un man daudz ko nozīmē arī tas, ka kluba sastāvā bija tikai vienas valsts spēlētāji - nemīlu starptautiskos pseidoklubus, kuri savācas kopā pāris reizes gadā.

Pēc sacensībām kolektīvā ģērbtuve no skata visvairāk atgādināja pritonu, kur iedzimtu narkomānu grupa zem virtuves grīdas apglabā mirušu kaķi. "Laimīte", izmantojot pārējo aizbraukšanu, bija pārvērtusi garderobi par sēru namu. No miskastes uz apkārtējiem domīgi lūkojās Edgara diploms par ceturto vietu pasaules čempionātā, un jāsaka, ka viņš tur bija vienīgais ar kaut cik cilvēcisku sejas izteiksmi. Fotografēt to traģisko ainavu es nesāku (tik daudz delikātuma pret kaujā kritušajiem manī vēl ir), atliek tikai cerēt, ka pasākums gājis labumā.

Raksti Internetos (atrastie uz 23:00 07.III):

Jēkabpils spēļu reklāma jūtubē
Radio1 reklāma: Pasaules labākie satiksies Jēkabpilī!
LGHF saitā par Latvia Open
LGHF saitā par Pasaules Klubu čempionātu
Abi eventi feisā
PKČ draugos
LO draugos
Akaunts tviterī
Radio 1 par logotipu
"Brīvajā Daugavā" Zarinieka intervijs
Mikus "SC": BJC “Laimīte” Jēkabpilī centīsies aizstāvēt titulu
Jēkabpils portālā
"Brīvā Daugava", fotogalerija: Jēkabpilī pasaules līmeņa cīņas galda hokejā
Jēkabpils laiks: Jēkabpilī pulcējas galda hokejisti no 10 valstīm, tas pats - Vidusdaugavas TV Youtube
Дельфи: Российская команда выиграла в Латвии
LGHF: Pasaules Klubu čempionāta kauss aizceļo uz Krieviju
SC: BJC Laimīte tiek gāzta no troņa
LGHF: Latvia Open 2018 pjedestālu ieņem ārzemju spēlētāji
SC: Latvia Open 2018 visu pjedestālu aizņem ārzemnieki
Oficiālie rezultāti
SPb: Дебют Екабпилса в суперсерии Мирового тура
SPb: Клубы встретились в Екабпилсе (I daļa)
VJN: Jaunrades nama galda hokejistu komanda – astotā spēcīgākā pasaulē.
Ventspilnieks.lv: Ventspils galda hokejistiem 8.vieta pasaules klubu čempionātā
Pasaules Klubu čempionāta kauss aizceļo uz Krieviju
Lietuviešu atskaite
Krievijas GH saits: LO-2018. Jekabpils. В противостоянии Борисов-Герасимов у Борисова "+1"
Krievijas GH saits: "Торос" выиграл клубный чемпионат мира!
link Read Comments

Reply:
From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:

Notice! This user has turned on the option that logs your IP address when posting.