Sākās ar Lord of The Rings maratonu, tad pārgāja Potera pusmaretona (4 pēdējās filmas, ko domāju, ka neesmu redzējusi)... un noslēdzās ar to ka arī pēdēju krēslas filmu nostījos vien tāpēc ka nebija redzēts.

Nezinu, vai nu attaisnojums, ka drīz sāksies prakse un brīva laiak nebūs vispār, vai vienkārši alkstas kkas turpinājumu, jo šeit jūtos iesprūdusi.

Dīvaini. Itkā pat februārī mājāš negribas bruakt. Labāk liktos apmaiņā martā aizbruakt par mieru un līderiem un ko tik vēl nē.

Nezinu, ar Anniju runājot, raksturoju to tā, ka negribas bruakt ciemoties, ja mājās brauc, tad vajadzētu pa īstam, lai var ko būvēt, veidot.

Nezinu, varbūt tas tikai tāds noskaņojums. Pieķēru sevi domājopt par to - kad tad īsti jādodas prom un pat darba sludinājumus skatoties.

Un tikai pēc tam sapratu, ka rīt vecgada vakars jau. Un izdomāju, ka tad jau laikam varu visu uz to novelt.

Bet jā, istaba ir savākta, sveces iedegtas un lasu grāmatu, ko jau esmu nolēmusi tālāk sūtīt.

Un vispār esmu baigais lūzeris šitaja sūtīšanas pasākumā un sapratu, ka tas jau laikam no manas ģimenes nāk - kā nekā 3 gaods nevienas paciņas nav saņēmtas. mākam tikai tā, uz vietas ņemt un izdomāt un darīt. nevius veltī kādam to nepieciešamo uzmanīu lai ar laiku uz priekšu ko sagatavotu. ak bet jā, negribu tā.

Nu nekas, tūlī palasīšu grāatu un sapratīšu sievietes sirds noslēpumus. mok salabošos.

bet nu to caurumu sienā, kas no lidojošā iphone palicis tik viegli nesalabosim. šobrī tikai uzlīmēta lapiņa aizsedz. bail, ka es daru tāpat. vispār bail, ka vairāk uz jāņa labošānu koncentrējos. bāc, riktīģi prasās sevi labot. nezinu no kā, un nezinu kādā veidā, bet prasās.

bet varbūt sākumam pietiek ar vēlmi kļūt labākam, tad cerams Dievs dos iespēju tādam arī kļūt.