Rīt būs apritējušas divas nedēļas kopš esmu atgriezusies mājās.
Tā nu nemaz neliekas.
Atrodos mājās ietīta šallē, ar tējas krūzi blakus un pienākumu pildīt kāda nepazīstama cilvēka 12. klases latviešvalodas uzdevumus.
Arī nemitīga ēšana.
Labi, ka tas vismaz nomainījis nemitīgo iedzeršanu.
Vispār (ko arī pamanīju nedēļas nogalē esot Sabilē kā EVS pieredze-eksperts) esmu atgriezusies apmūlsusi.
Pirms došanās mājās, gada sevis-studiju izvērtēšanā teicu, ka man patiesi šķiet, ka viss šis gads un kurss un cilvēki, situācijas, kas nākušas manā ceļā - man tik daudz mācījuši, ka šķiet, viss bija radīts tieši man.
Un tad šeit es laikam jūtos kur pazudusi. Iemaldījusies un jā. Šķiet, kur pazudusi starp abām meitenēm un ņuņņojos pa vidu, neapzinoties savu vietu.
Labi. Jādodas dušā. Jāsavāc mājas. Jā, dikti prasās vākt un tīrīt, kopš esmu atpakaļ. Jāatrod kaut kas ko no cukīnī pagatavot.