Mazliet par turpinājumiem.
Un ko mēs no viņiem sagaidām.

Kāpēc mēs vienmēr viņus sagaidām, un ja nav - esam tadā nemierā. Vai tiešām tāpēc, ka zinam, ka varēja būt savādāk, vai tāpēc, ka mēs vēlamies - "lai notiek Mans prāts" ?

Un pat nezinu par kādiem turpinājumiem man pienāktos vairāk domāt.
Izlaidums. Skola, eksāmeni, noteiktā dzīve pabeigta.
Bet kaut kā par to turpinājumu domāju mazāk.

Un jā, pateicība no Dombrovska kkur mētājas. Nav jau slikti, par labām un teicamām sekmēm.
Kādreiz pati sev tādu uzrasktīšu, kad būšu iemācījusies sevi nečakarēt - neļaut to darīt "kādam viņam".
Pēc peldes apakšveļā izlaiduma naktī mazliet jūtams sāpošais kakls.

Vispār jāsaāk rakstīt vēstules. Un ne tikai sev. Arī citiem. Jau ievācu adreses. Gribu savu vēstuļu kasti kā Dinai. Mīlestības vēstuļu no pirmās klases tur gan nebūs, bet gan jau.

Tagad jādomā par ko domāt.
Varbūt jāpievēršas pēcizlaiduma diētai, noslogot savas smadzenes ar nebūtiskām lietām, jo nevaru ieraudzīt ko nozīmīgu? Virspusīgi domāt, virspusīgi dzīvot...? Virspusīgi griezumi sāp mazāk... tā teikt. ko mēs izvēlamies. kā mēs gatavojamies dzīvot - ko sagaidam no mūsu rīcībām ?

• Rakstīšu vēstules
• Sākšu mācīties to, ko patiesi vēlos - varbū kādu valodu / papildus anģu valodai
• Jāatrod laika turpināt padziļināt prasmes / praktizēt
  

1. ģitāra
2. klavieres
3. zīmēt

• Lasīšu labas grāmatas (aktīvi pētu Baha daiļradi  šobrīd- Tilts pāri mūžībai)
• Atradīšu laiku skriešanai - sakārtojot sevi
• Rūpēšos, ko ēdu (lai pietiekami parūpējos par visām barības grupām)
• Izskatīšos skaista - jā tā arī ir apņemšanās - nebūt vienaldzīgai pret sevi
• Atradīšu laiku būt vienkārši pie dabas. Kontakts ar viņu - visapkārtesošo.
• Vispārvērtīgs laiks ar to cilvēku, kuru tia brīdī satieku.
  

ziņošu par panākumiem.

Vēlējos rakstīt ko citu, bet tad atklāju, cik daudz jauku lietu apkārt internetā mētājas. Tādi, kas dod cerību

Un citi, kas atgādina par apņemšanām rakstīt vēstules, vai tiešām sastapties ar tiem cilvēkiem, ar kuriem esi kopā</a>.

Šīs dienas citāts:
māsa:
          -Vispār tā grāmata ir par cilvēku pašu.
          ...bet tur apakšā rakstīts "Grāmata attiecību veidošānai"
un tad man izspruka:
           - Bet attiecības ar sevi arī jāveido. (Patiesi, ilgākās attiecības, kādas Tev jelkad būs. Un jo ilgākas attiecības, jo vairāk jāstrādā.)

Šīs dienas doma:
Lasot beigtas zemens, domāju par mūsu attieksmi par nāvi.
Kuram no mums kādas beigas ir iemesls skumt, kuri ir tie cilvēki, kam nāve atgādina to, ko ir Jādzīvo atkal. un tā pa īstam. apņemoties. un izdzīvojot. pilnvērtīgi.

Jā. un neskatoties kādas beigas tās ir, vai vispār runa ir par nāvi.



Vispār jau sākumā domāju teikt, cik dīvaini nemainīga ir tā sajūta, kad pieņemot vienu lēmumu - doties / nedoties kaut kur - tu turpini pēc tam sevi mocīt "varbūt vajadzēja tā" ?
Labi, turpinam ticēt --> un došos laukā lasīt savu grāmatu!

Prom no datora arī Tev.