Viduszemes hronikas

5. septembra rītā biju darbā pirms astoņiem kā man bija teikts, izskatījos tik pieklājīga, ka pieklājīgāk jau nevarēja, un pulksten astoņos manas nodarbības telpa bija tieši tikpat tukša kā sākumā. Apkārt staigā administratīvā darbiniece no Centrāleiropas valodu departamenta, visi pasniedzēji uz vietas, studenta neviena, zvani šurpu turpu, parādās ungāru pasniedzēju ķīniešu asistents un ar vainīgu skatienu sejā saka, ka, ēeee, zini, Aija, nodarbība ir atcelta, studenti jau ir oficiālās atklāšanas pasākuma ēkā un telpā. Dabūju komplimentu, ka man skaista kleita un tad nu pie reizes pajautāju viņam, vai izskatos pietiekami pieklājīgi, lai piedalītos attiecīgajā pasākumā. Dabūjusi apstiprinošu atbildi kopā ar vienu no jaunajiem ungāru valodas pasniedzējiem devos uz jauno ēku, kur paredzēta atklāšana. Pulkstenis ir aptuveni 20 minūtes pāri astoņiem. Pasākuma sākums paredzēts deviņos. Nomarinējāmies attiecīgajā zālē līdz 9:15.

Sākās oficiālais pasākums, runas no universitātes prezidenta (varēju dzīvē novērot konsekutīvo tulkošanu, bija interesanti, labs tulks, visu cieņu), vēstniekiem, valstu pārstāvjiem un pēc tām Latvijas ministru prezidenta biedra, ekonomikas ministra Arvila Ašeradena prezentācija par Latviju. Pēc prezentācijas viena no mūsu studentēm - Austra - latviski pajautāja jautājumu (pajautāja un uzreiz skats uz mums, skolotājām, sak, kā bija; labi bija, Austra, labi bija). Ārkārtīgs lepnums par 'saviem bērniem'. Skolotājam tiek vecāku lomas jaukākā daļa (to jau es kaut kad teicu, vai ne). Pēc pasākuma dažus bērnus intervēja televīzijas, dažus - citi mēdiji.

Visi mani sagatavotie materiāli pirmajai skolas dienai, protams, palika neizmantoti, bet tos es izmantoju šodien. Kopš šodienas Ķīnā ir vēl 14 jaunieši ar latviski skanošiem vārdiem. Puiši šoreiz ir izcēlušies - viens no viņiem izvēlējās būt Indriķis (otrs būs Gundars; otrais gads un vēl joprojām neviena Jāņa). Meitenes ir vairāk, tāpēc viņu vārdi man vēl jāiemācās, bet, ja atmiņa neviļ (varbūt viļ - piecas dienas man ir nodarbības un visas piecas sākas astoņos no rīta; es esmu pūce, ja nu kas), tad man ir Līga, Agnese, Laura, Santa, Sandra, Ilva, Ineta, Sintija, Baiba, Jana, Guna, Laima, Egita, Anita. Laikam. Varbūt kļūdos. Astoņos no rīta manas smadzenes vēl guļ. Ja nu kas, tad izlabošu, kad sapratīšu savas kļūdas, jo kļūdīties drīkst. (papildināts 6.09. kļūdījos tikai divos vārdos; smadzenes, es ar jums lepojos)

Un vēl - spēru vēl vienu soli Ķīnas ikdienas dzīves integrācijā, proti, piesaistīju telefona ķīniskajām programmām Ķīnas bankas karti. Esmu mobila un brīva, un varu norēķināties bez skaidras naudas. Tagad vajadzētu tikai saprast, kā nomainīt (tas ir, vai man to kā ārzemniecei atļaus darīt, kā to tehniski darīt, jā, to es māku) telefona mikro sim un nano sim, lai nav jāstaigā apkārt ar diviem telefoniem, un vispār dzīve būtu teju ideāla. Taču tā kā nākamnedēļ divas dienas no piecām solās būt brīvas, pēc tam līdz septembra beigām būs jāmāca tikai pirmais iesaukums, jo studentiem obligātā militārā apmācība (aha, tieši tā, pirmajā kursā viņiem te tāda ir), būs brīvs laiks risināt tehniskus jautājumus.