| Pārdomas lietainā vakarā par manu mīļo- pudeli |
[3. Jun 2005|21:33] |
| [ | Mūzika/trobels |
| | Koroļ i šut - prokļatij starij dom | ] |
Un atkal manā priekšā stāvi Tu. Klusē. Nu ja, jārunā jau man.. Mūsu attiecības, kas izveidojās uzreiz pēc tām iepriekšējām, man liekas, tās bija labas.. Draugi gan saka, ka es esot galīgi pārņemts ar Tevi, ka Tu esot vienīgā manā dzīvē, un, jāsaka godīgi, viņi par Tevi nebūt nav sajūsmā. Bet zini, arī es pēdējās dienās... Nu, nav jau tā, ka Tu man nepatiktu, vai kā, bet... Kkā gribas teikt savu ierasto "Ai, nezinu..", bet šķiet, ka zinu gan.. Labāk palikt tikai draugiem. Bet ne par to.
Šovakar atkal ir sanācis tā, kā varētu arī nesanākt, kādam ir nodarīts pāri, kāds ir tā kā apvainojies, tā kā aizskarts. Un kuram gan jāuzņemas viss tas, kuram jāizdzīvo visu sāpes? Kāpēc tam vienmēr jābūt man? Es negribu... Un vienmēr, kad kaut kas ir- saņem, kārli, savu daļu- to lielāko nereti.. Un tad nu man atliek vai nu izdzīvot to savējo, dziļi, dziļi rakties sevī un izcelt gaismā ik mazāko sīkumu, par ko varētu pārdzīvot, pat domāt par iemesliem man nevajag- ja tikai kaut kas, tad sēdēt un besīties, besīties, besīties... kamēr sabesos tik ļoti, ka eju gulēt. Nē, nesmaidi, tas jau nenotiek tik drīz, līdz tam jau esmu tā nobojājis omu, ka pat MDB liekas dzīvespriecīgāki.. Tā ir viena iespēja, bet ir jau otra- agrāk tā bija viena, bet ar to tiešām nevarējām- tad būtu pārāk lielas problēmas, tās žiletes vietā nāci Tu, mana pudele... Un palīdzēji, nebija man jāmeklē vaina sevī vairs, es varēju priecāties, kad to nekad nevarētu. Pat ne priecāties, vienkārši nepārdzīvot par to, par ko man būtībā nebūtu jāpārdzīvo. Un lūk, gribēju šovakar atkal vērsties pie Tevis.. Tiešām, man ir apnicis, ka par katru viņas neapmierinātību man ir jājūtas vainīgam, par visu man.. Nē, es to negribu. Bet vai es gribu Tevi, trauciņ? Man liekas, ka arī Tevi es negribu... Trīs meitenes man sūta bučas un sauc mani dažādos vārdiņos... Man laikam Tevi nevajag...Jā, šķiet, ka nevajag... Gan jau arī ar viņām es sabojāšu attiecības, uz to jau es patiešām esmu meistars, un tad jau atkal mēs būsim draugi... Bet ne tagad..
Es nezinu, kāpēc šo rakstīju. Varbūt lai pažēlotos kārtējo reizi? Nezinu, diez vai. Pārāk nīkulīgi izklausās priekš žēlošanās. Nē, drīzāk vnk uzrakstīju, kā man dažreiz liekas. Ja nu kādam ir kāda gudra doma, laipni lūdzu, bet tā vnk- ai, jūs jau tāpat nekomentējat.. |
|
|
dusma bļe!