| Pārdomas: Pašpārliecinātība... |
3. Jun 2005|14:13 |
Nākot mājās no skolas aizdomājos par vienu vakardienas atgadījumu- brālis veda suni ārā. Kad atnāca, prasīju, vai ir savācis kluci. Viņš, it kā šausmīgi pārsteigts par tādu jautājumu, bet pārliecināts par savu taisnību- "Nē. Tu varbūt vāc?" Jā, bļe, vācu gan. Nu, ko man tagad darīt? Palikt kārtējo reizi īpatnim, kurš it kā baigi atšķiras no apkārtējiem, ĶIPA baigo mugurkaulu saglabājis, a pats dziļi iekšienē netic tam, ko dara, jo dara to tikai tāpēc, ka jau ir samaksājis mentiem Ls7, dara kko tāpēc, ka tā būtu pareizi, dara kko sirdsapziņas dēļ? Bļe, kādam vajadzētu man sadot pa galvu... Man liekas, ka tas, kas man trūkst, ir pašpārliecinātība. Neesmu dižākais psiholoģijas speciālists, bet man tā liekas. Un, ja man tā būtu, tad jau arī būtu izpalikuši visi tie jobanie pārdzīvojumi un viss cits Lauras dzeršanas un vispār dzeršanas dēļ, visu to manu jobano ideālu dēļ, un ej nu sazini, cik labi viss [ar L] tagad varētu būt... Es ienīstu viņus, kuru dēļ es esmu šitāds. Es zinu, kurus es ienīstu. Bet kāda gan tam jēga? Es jau esmu izvarots, lai ko es arī viņiem izdarītu, labāk taču nepaliks...
Dzert es vairs negribu. Employed, negribu kļūt par deģenerātu. Sāku jau it kā šķiršanās dēļ, un nu jau būs viss OK. Nekas, gan jau būs vēl kāda TĀDA, ka kārlis varbūt gar tiltiem un dzelzceļiem sāks staigāt...
Labi, dzert negribu, bet kūpēt- mjā, gandrīz tāpat kā Viņai- dzert tusos, un smēķēt, jo PATĪK... Fak... |
|