Lietus dārzs

Samierināties, nevis pierast...

Samierināties, nevis pierast...

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Varbūt Tev šķiet, ka cilvēks baidās no nāves? Ka tā viņu šausmina, ka atrašanās tās tuvumā liek trīcēt viņa vārīgajiem ceļgaliem? Tu varbūt domā, ka tā spēj viņu iežēlināt un padarīt par paklausīgu kā mājās lutinātu sunīti? Muļķības, mīļo cilvēk, tās ir muļķības...
Tikai pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka cilvēks saprot, ko tas nozīmē, ka tikko bija cilvēks, cilvēku desmiti un simti, dažreiz pat tūkstoši, bet te pēkšņi... viņu vairs nav! Tikai tajā un vienīgi tajā brīdī ir iestājies laiks ar nogurušajām rokām saķert galvu, nokrist ceļos un liet gaužas jo gaužas asaras par nepateiktajiem vārdiem... Viens brīdis, un cilvēks ir gatavs celties kājās un noslaucīt no iesārtušajiem vaigiem asaras! Viņš ir pieradis... Nevis samierinājies ar nāvi, bet pieradis pie tās, jo dzīve vienkārši piespiež tā rīkoties...
Grūti tam noticēt? Atceries 11. septembra notikumus un savas izjūtas, kad uzzināji par notikušo! Atceries, kā Tu juties, kad apjauti, ka teju, teju pie pašām pasaules namdurvīm grasās pieklauvēt karš, un noteikti atradīsies kāds, kas brīvu roku atvērs tam durvis! Tajā brīdī likās, ka pasaule ir apgriezusies kājām gaisā, bet... izrādījās, ka cilvēks apbrīnojami ātri spējīgs pierast pie itin visa, pat pie tik šaušelīgas parādības kā karš un tik dabīgas parādībās, kāda ir nāve...
Mēs pieradām pat tad, kad zinājām, ka kaut kur pavisam netālu nāve, paķērusi rokās savu izkapti, kapā cilvēku simtus,... ka tā saņem savu tiesu par cilvēku muļķību un neapdomību, bet mēs tik skatījāmies un atviegloti nopūtāmies ik reizi, kad kaulainā nāves roka novicināja savu nešķīstības izkapti tieši mums gar acīm... Bet gan jau kādam nevainīgajam trāpīja...
  • Bet vai mums būs laiks par to visu padomāt, pirms nāves izkapts sacirtīs gabalos mūsu dzīvību? Varbūt vajag jau laikus piedomāt par pieļautajām kļūdām un izlabot tās, par nevietā izteiktajiem vārdiem un atsaukt tos atpakaļ, varbūt vajag pateikt cilvēkiem mums līdzās, ka viņus tik ļoti mīlam, jo "kas to zin vai rītu varēsim mēs mīlēt, varbūt būsim baltās čībiņās...":)
    • vajag! VAJAG! ! ! ! un kā vēl! bet vai ikdienas steigā, kad cilvēks radis it visu, kas PATIESĪBĀ svarīgs, atlikt uz vēlāku laiku, mums atliek tam laika? vai atliek laika, pat tad, ja mēs apzinamies to, cik ļoti tas nepieciešams? Tev atliek tam laika?
      man laikam ..dažreiz... :)
Powered by Sviesta Ciba