..un tad Tu skaties savās dīvainās nokrāsas debesīs un redzi divas skaistas un krāsainas varavīksnes, un domā, kur tās varētu sākties vai begties, domā par rūķiem, troļļiem un elfiem, par zelta podiem un četrlapu āboliņa pļavām, kurās rītos rotājas rasa, pa dienu lidinās raibi taureņi un vakaros sarunājas mazas fejas. Tu domā, kā tas mākonis var būt tik ļoti piesātināts ar krāsām, tik ļoti mīksts, pūkains un debesis balstošs. Tu skaties kā vakara saule rotā tumšās koku galotnes, kuras ar saviem nelīdzenajiem robiem vēl jo vairāk papildina Tavu mākoņu pufīgās formas. bet tiklīdz Tev šķiet, ka skaistāk vairs nevar būt, sākas silts, maigs lietus, kas traucas Tavā sejā pa pilienam vien, līdz beidzot Tu esi viscaur slapja, vēlies nomest drēbes un sajust lietu pilnībā, ļaut saviem pietvīkušajiem vaigiem atdzist no dienas tveices, ļaut ķermenim beidzot uzelpot un justies pavisam brīvam, vienam, bet ne vientuļam..

* gribas te palikt un izbaudīt zili pelēkos padebešus un zeltaini netīro pusmēnesi