vispār, nebija nemaz tik traki pie tā zobuārsta. no sākuma gan galīgi sastersinājos un sirds dauzījās kā negudra, bet, kad pajautāju, vai varu klausīties mūziku, uzreiz palika mierīgāk un es pat nepamanīju, ka man jau laiž smaganās to tur, nu, es viņu saucu par zobu anestēziju :D nu karoč čakarējas man tur tā, ka vienu brīdi man liekas, ka aizmigšu, bet citu, ka man nolūzīs galva un viņai rokās paliks mani vaigi.
tagad jau ir gandrīz 12 un rīt es uzralstīšu par pārējo, ko darīju šodien