Kaut kā pilnīga "forever alone" sajūta mani šovakar nomāc. Sniegs un labas ziņas mani iepriecināja, bet atkal esošie dubļi un cilvēku neatsaucība dzen izmisumā. Nav naudas, ir parādi (labākais, ka ne mani, bet nu jau jāmaksā man). Ir sapņi, nav enerģijas. Ja rīt neieskaita algu, tad viss dirsā. Stulbi, jo man patīk mans darbs, bet priekšnieka maiņa un tā pagaidu (cerams) nespēja sastrādāties galīgi sūkā. Arvien biežāk jādomā par to, kas būtu bijis, ja..
Mamma Vācijā, tētis Panamā, es +/- mājās starp nebeidzamajiem kašķiem par neko, starp stresu un vienā lielā nervu bojāšanā. Reāli, ja būtu šovs "Vai gribi būt nervozs?", es droši vien uzvarētu kā nemierīgākā un emocionāli nestabilākā persona rajonā. Varbūt tas ir no tā lielā, oranžā mēness, kas diezgan zemu karājas debessmalā.

Šodien atkal sapratu, cik gan izskats ir maldinošs. Sievete, kas izskatījās pēc iedomīgas bagātnieces, bija ļoti, ļoti jauka, smaidīga un patīkama sarunu biedrene, ko nevarētu teikt par tantiņām, kuras izskatās laipnas un nevainīgas, bet ir tādas pakaļas, ka brīnos, kā viņām vispār var būt bērni un mazbērni.

Visu laiku flirts un koķetēšanās apkārt, bet nekāda action. Mošk es nemaz neko negribu, tikai izliekos, ka gribu. Ej nu saproti sevi, Pata.

Šķiet, ka es to vien daru, kā atkārtojos. Visu jauko aizēno negatīvais, un pagaidām tik ļoti grūti noskaņot sevi uz pozitīvās nots, eh. Pagaidām.