reiz gliemezis Genrijs gāja pa ceļu un ieraudzīja koku ar tesmeni. apgāja tam apkārt, uzlīda līdz tesmenim un iesūcās tajā kā dēle. Genrijam tas likās jocīgi, bet tad tesmenis sāka runāt, kas bija vēl jocīgāk. kā izrādās Tesmeni sauca Zefīriene un izrādījās, ka tas nav koka tesmensi bet gan govs! tie nu bija brīnumi. Zefīriene īstenībā bija govs, ko bija apēdis koks lielajos bada laikos, kad šī bij ganījusies netālu un ēdusi suņu kakas. kokam arī stumbrs rūca, ēst gribējās, tā nu šis apēdis šamo un tā viņa tur karājas līdz šobaltai dienai.
domājat, ka stāstam gals? nē nē, stāstam gals vēl nav. Genrijs atpestīja Zefīrieni no koka un tā stumbra, viņa apprecējās ar gliemezi Genriju, viņiem sadzima daudz tesmeņu jeb vnk gliemeži, kuriem pa visu ķermeņu bija pupu gali, no kuriem šļācās piens. viņi dzīvoja ilgi un laimīgi, līdz pienāca ziema un visiem sasala piens. izņemot Genriju, jo viņam jau tesmeņa nebija, tomēr viņš vienkārši nosala un nomira. viņa čaulā iemitinājās skudru pāris un dzīvo tur vēl šobaltdien :)