viss sākās ar sūdiem, droši vien tāpēc, ka vakardien lasīju tvnet forumu par to, kā vienam čalim problēma, ka kakājot ūdens šļakatas lec un rada diskomfortu. karoč tantes mašīnas sēdeklis bija kā milzīga ateja, kuru man vajadzēja 'noraut'. tā kā mašīnās parasti nav opcijas 'noraut ūdeni un aizskalot sūdu čupu', tad es izmantoju tehniku 'vakuums' (kas protams, ir visās mašīnās). sēdēju ne-vadītāja sēdeklī priekšā un stūrēju mašīnu. pa ceļa malu gāja cilvēki un māja man. es skatījos, un tajā pašā brīdī pazuda mašīnas atslēgas - izkrita un paslīdēja zem paklājiņa. mašīna turpināja braukt, kamēr es tās meklēju. aizbraucu līdz dārzam, un sākās nākamā sapņa daļa.
putekļains ceļš, vējš, vasara, zied daudz lupīnu. vācam kaut kādas dīvainas, zilas ogas no kaimiņu dārziem. tante lasa morāles citiem par to, ka viņi nepareizi vāc tās ogas. pēkšņi esam savā dārzā, kas izskatās galīgi savādāks, jo būda ir pa visu dārza teritoriju, un, lai tiktu otrā pusē, jālien pa tās apakšu, kur ir ļoti maz vietas. es līdu. tālāk šo daļu vairāk neatceros, bet zinu, ka agrāk arī sapņos to esmu redzējusi.
skola. ne tā kā fukši, bet kaut kas līdzīgs notiek. zinu, ka pateicu labu joku. visi no skolas parlamenta tusē pie skapīšiem un daži pilda uzdevumus. pēkšņi Glorijai, Dzintaram un Aivim sāk dzīties pakaļ kaut kāds dienests, un viņiem ir jāskrien līdz Krievijas robežai. kādam nebija pases, bet tāpat skrēja. es gāju uz matemātikas stundu. visi sīkie zināja manu vārdu. viens ārdījās un es nenormāli sadusmojos, viņš vēl krēslu salauza, tāpēc pasitu viņu padusē (tiešā nozīmē), paņēmu otrā rokā salauzto krēslu, un nesu viņu un krēslu pie saimnieka. sporta skolotāja atvēra gaiteņa durvis un paslavēja manu spēcīgumu. gāju pa kāpnēm un sīkais kaut ko ņerkstēja. 3. stāvā virs kāpnēm bija logs, pa kuru iepriekš varēja redzēt, kā iznīcinātāji rāda paraugdemonstrējumus vai kaut ko tādu. teicu sīkajam, ka ārā būs lietus un negaiss, jo bija melnas švīkas, kas izskatījās pēc negaisa, bet bija to iznīcinātāju izplūdes gāzes. viņš ticēja. sākās nākamā daļa, kas ir dīvains šīs daļas turpinājums
skrēju ar G, Dz, A un vēl māsiņām un mammu, un tēti pa mežu, visur bija kaut kādas ogas un rieksti. visu vajadzēja apēst. daudz milzīgu riekstu uz zemes, es viņus bez problēmām pārkodu un ēdu saujām. tad bija koka kaste, kurā bija miljons to riekstu, un mums vajadzēja palīdzēt vāverei (īstai vāverei ar asti) atlupināt viņus. pateicībā viņa man nolaizīja degunu (wtf) un sākās jau cita daļa
ar māsiņām (no sākuma ar Justīni un Malvīni, beigās - Eviju un Evitu) bijām Jāņmuižā, un mums uz veco skoliņu, kura atradās pavisam citā vietā, vajadzēja aiznest tukšās pudeles un kaut ko vēl. sanāca iet gar balto māju un pēc tās mēs uzreiz nonācām mežā, kur sākās briesmas. Malvīne pohujā kaut kam raksta sms, Justīne skatās apkārt, bet es pamanu, ka tas, kas ir uzrāpies priedē, ir milzīgs melnais lācis un tagad viņa uzkodas ir pienākušas pavisam tuvu. viņš ātri noslīdēja no tās priedes. es metos bēgt, Malvīne turpina rakstīt un Justīni vispār nekrata, ka tas ir lācis un varētu mums nodarīt pamatīgus miesas bojājumus, jo viņš bija dusmīgs. es skrēju aizelsusies, viņas man nopakaļ. sanāca, ka sākumā skrienam projām no tā lāča, bet tad atkal virsū un garām, lai apmānītu viņu. nenormāla skriešana pa mežu caur lamatām kā sagāztiem kokiem. viņš visu laiku mūs panāca. gribēju pazvanīt kādam un pateikt, kas notiek, bet domāju, ka tāpat neviens nesapratīs, ko saku, jo es taču skrienu. nonācām pie kaut kādas būdiņas, kurā bija meža apsargs ar bisi un amerikāniskā formā, viņš arī bija sabijies, bet priecājāmies, ka beidzot ir kāds, kurš varētu tikt ar to lāci galā. ielīdām viņa būdā aiz aizbīdāmām restēm, kurām lācis cauri nevarētu tikt, bet nebija slēdža, kas nofiksētu tās restes, tāpēc lācis pats varēja tās restes atbīdīt un tikt pie mums. būdiņas galā bija vai nu milzīgs kamīns vai arī kurtuve, bija šausmīgi karsti. apskrējām apli pa būdiņas iekšpusi un tikām atkal restēm otrā pusē, bet šoreiz lācis vairs ārā netika. sapratu, ka mežā esmu pazaudējusi pasi, bet biju laimīga, ka esmu dzīva. nu jau ar E&E gājām mājās, apkārt bija glābēji, bet viņi tikai Evijai kaut ko uzpūta uz sejas, lai gan nevienai no mums nebija nekādu savainojumu takā, vienkārši milzīgs nogurums no tās skriešanas un bailēm. Evita novēlēja man jauku vakaru, un es iegāju savā kāpņu telpā, un tā beidzās šis sapnis. pamodos.
ā, vēl atcerējos, ka kaut kādā brīdī braucu uz Cēsīm. viens mikriņš aizbrauca, bet aiz tā brauca cits, kuram bija dīvains šoferis. sanāca, ka esmu vienīgā pasažiere, un viņš sāka kaut ko jautāt par seksu, un es traki sabijos, jo likās, ka viņš kaut kur piestās un izvaros mani. tādi man sapņi..
brīvdienās viss bija lieliski līdz brīdim, kad Edžus aizgāja uz lekcijām, un es paliku ar Robertu izdzert alu un tad iet uz busu. labi, tas vēl arī bija ok, bet ap kādiem pus6iem mamma mani telefoniski sadusmināja ar 'nopērc man šampanieti' un beigās es vēl izrādījos stulba lose, kura aiziet uz ne-savu bungu nodarbību, jo ir sadomājusies, ka tās notiek 1dienās. it kā sīki sūdi, bet tik dusmīga un aizkaitināta kā vakar es sen nebiju bijusi - ar visu dusmīgo elpošanu, gribēšanu salauzt savu roku pret kāda kretīna seju un tieksmi apraudāties aiz dusmām. jā, bet tajā pašā rīta es Čili picā apēdu garšīgāko pankūku mūžā, kamēr man priekšā nosēdās dīvaina krieviete, kura dzēra vīnu, grieza savu ēdienu kā slepkava, runājās ar sevi un kratījās līdzi dziesmām mazliet. vēl viņa ar vīna glāzi aizgāja uz wc, jo domāja, ka kāds varētu to izdzert, kamēr viņa nebūs.. es rakstu tik nesakarīgi, bāc. pirms čili picas es satiku (*), un viņa parādīja man savu tetovējumu un beidzot izstāstīja visu ko. pēc picas ar Edžu gājām uz Aliņu blakus LKK, kur baudījām brengulīti un Edžus uzvaras prieku iekš yatzy.
5dien braucot redzēju dikti skaistu saulrietu, kas pēc Raganas pārvērtās ļoti nejaukā vējā, lietū un tumšā pelēkumā. jūrā bija traki viļņi, bet tie man patīk. neatceros kurā dienā, bet skatījos raidījumu par kaut kādu zemūdens kukaini, kurš ēd zivtiņas. tas izskatījās briesmīgi. es nekad negribētu būt zivtiņa, ja mani sagaidītu nāve kaut kāda kukaiņa asajos..nezinu pat, kas tie tādi bija. 7dienas vakarā man gāja ciet un es smējos par to, kā kustinu Edžus galvu. 1dienas agrajā rītā man vēl joprojām bija smieklīgi, un es sāku uzdot visādus jautājumus. teiksim, ko tu darītu, ja tev somā nebūtu vietas zeķēm? tu staigātu visu laiku ar vienām? tu nogrieztu sev pēdas? tu nēsātu otras zeķes kabatās? ko lai dara cilvēki, kuriem ir tā slimība vai arī bailes no lieliem priekšmetiem? tjip - aaaaa, liela ceļa zīme!!! vai arī tie, kuri paģībst vai kas nu ar viņiem notiek, ja redz kaut kādas mirgojošas lietas, tur zibspuldzes vai mirgojošas reklāmas vai pretim braucošus auto. un ja tādi ir kaut kā dabūjuši tiesības un brauc, un viņiem ir tās abas slimības, viņi var no pārbīļa nomirt? man interesē
hah, vairāk kā tūkstoti vārdu sarakstīju, nais. žēl, ka ar zpd man neies tik veikli..