pamodos un sāku raudāt. galīgi murgi rādījās, pretīga sajūta tagad. Krievija tā kā okupēja Latviju, atrada/uztaisīja neesošus dokumentus un ES neko nedarīja, lai kaut ko mainītu. mums bija jāiet skolā formās un jāmācās teksti krieviski. es nekad vairs nevarēju klausīties smago mūziku un vilkt kerziņus. vēl bija milzīga teritorija, kur bija baļķu krāvumi un cilvēki tajos rāpās, lai tos nesazāģētu, bet milzīgas mašīnas tāpat brauca virsū, gāza tos baļķus kopā un zāģēja. cilvēki lidoja no liela augstuma, krita zemē, bēga prom, bet no visām pusēm tie baļķi gāzās un ripoja virsū. apkārt skanēja saukļi krieviski un viss g aiss sutīgs, putekļains un skaidains. es brīnumaini izvairījos no visiem baļķiem, lai gan brīžam likās, ka mani nospiedīs un aizmirsīs. uzrāpos uz kaut kāda mazāka, nesagāžama krāvuma, bet tad no viena milzīga krāvuma baļķus gāza stāvus, lai speciāli tie kristu virsū cilvēkiem. pārrāpos pāri krāvumam un tiku pie nožogojuma, no kura vairs ārā nevarēja tikt. galīga nolemtības sajūta un viss pretīgi. sāku raudāt sapnī, tad pamodos un raudāju tāpat