26 Oktobris 2012 @ 22:42
'What I see is a sad waste of beauty and youth"  
Jā, jā, visi runā par sniegu, bet nu un! Mani sniegs priecē, pazūd rudens slapjais pelēcīgums un lapu pļura uz ielām. Šorīt, paskatoties pa logu, sejā uzreiz parādījās smaids un sirdī miera sajūta. Man jau liekas, ka padara tas baltais brīnums pasauli mierpilnāku (neizdevies that's what she said joks..), mājas klusākas (jo biežāk pazūd elektrība, līdz ar to arī tv/radio un citi tehnikas radītie trokšņi) un cilvēkus mazliet noslēgtākus. Varbūt, lai siltumu nelaistu no sevis ārā, runājot ar citiem čelovekiem.. 

Interesē, kāpēc kaķis mani visu laiku modina augšā, laizot manu seju. Šodien gandrīz iekoda starp acīm, virs deguna. Trauciņš pilns, viss ir, bet nē, vajag mani pamodināt un paņurdēt pie auss. Iecitēšu pati sevi "sāk likties, ka man drīz jāmirst, un viņš vienkārši saviem spēkiem pirms nāves mani apmazgā.." 

Veiklais gājiens no Elvi līdz centram lika atcerēties ierasto skriešanu uz transportu no bungu nodarbībām. Pietrūkst tās visas padarīšanas, pietrūkst muskuļu sasprindzinājuma un patīkamās noguruma sajūtas. 

Vispār tas, kas lika tā vairāk aizdomāties, pat tukši aizblenzties ekrānā uz pāris minūtēm, bija saruna ar tanti. Par to, ka man vienmēr neko negriboties darīt, kad atnāku mājās. Nu, it kā loģiski, ko tad man darīt - uzrakstīt atskaiti darbam, varbūt ieēst kaut ko, nomazgāties, pačekot, kas darās netā, parunāt bišk ar babu un iet gulēt. Neviens nekad nav licis man neko citu vakarā darīt. "Tev pašai būtu jāsaprot, ka mājās vienmēr ir ko darīt. Ko tu darīsi, kad es vairs nespēšu par visu domāt? Ja es tagad aizbrauktu, kas notiktu ar babu? Tu zini, kādas zāles viņai vajag, pie kādiem dakteriem un kad viņai jāiet (utt.)?" Protams, ka es par to nedomāju. Kāpēc gan man par to būtu jādomā, ja viņa to ir uzņēmusies darīt. Tas taču automātiski atkrīt no to lietu saraksta, par kurām man būtu jādomā vai jāsatraucās. Nekad "ģimenē" nav bijušas nekādas kopīgās sarunas par to, kas būtu jādara, kādi kuram pienākumi un tādā garā. Es saprotu, ka būtu/ir normāli, ja tādi visiem ir sadalīti, ja jau tā ir "ģimene", ja jau viens otram palīdz.. žēl tikai, ka tādu sajūtu/noteikumu/pašsaprotamu lietu neviens man nekad nav ieaudzinājis. Ai, bļe, laikam jau gudrāk būtu bijis notīrīt to tušu, pirms rakstīt par tādām lietām. Hā, laikam sāpīgs temats, Pata, ne? Ne?

Šobrīd gribētu, lai man vienmēr ir 5 gadi, lai ir tā saulainā sajūta un viss ir lieliski, visi ir draudzīgi un nav nekādu briesmu, lai vienīgais, par ko vajadzētu satraukties, ir pazaudēta bārbijas kurpīte vai salūzusi kena kāja, jo pie ziluma tāpat ir vainīgs zaķis, kuru es tjip noķēru/nenoķēru un nobrāzumu sadziedē papūšana vai buča.

Kaķis skatās manās slapjajās acīs un klusām ņaud, izstiepis priekšķepas pār krēsla malu. Mans kaķis.

 
 
noskaņojums: domīgs
skan: Papermaps - Wishful Thinker