tā vien liekas, ka pārpozitīvojos ar tām domām, šorīt galīgi spēka nav, ko nevarētu teikt par to pēc pusnakts neprātu, kas darījās manā galvā, un nenormālo enerģiju, kura līda ārā par visām varītēm un pārvērtās runāšanas enerģijā, jo, kāds pārsteigums, man gribas runāt, kad pamostos, jo visu gulēšanas laiku taču neesmu to darījusi.
ja man kāds rīt uzdāvinās atkal zeķes vai dvieli, es būšu uz dirsas. kāpēc gan ne dzintara oranžo higēnisko lūpu krāsu vai pat nezinu, dāvanu karti pa piečuku drogās? īstenībā dzimšanas dienas man patīk, jo es saņemu puķes (ja rozes, tad gan nepārāk, bet pats saņemšanas prieks varbūt), daudz gan nē, bet tomēr. un tad tās stāv istabā, izskatās skaisti un smaržo arī, tā dzīvīgāk uzreiz. visā visumā liekas, ka es rīt sēdēšu mājās (jo naudas tāpat man nav), varbūt beidzot noskaidrošu, kur tad īsti atrodas mans velosipēds, un iešu piepumpēt tam riepas, lai izmestu kādu loku pa Jāņmuižu, kura nebeidz smirdēt pēc mēslojuma.

šodien laikam visu ļaunais plāns ir salauzt manu mazo sirsniņu - tad ar trusīšiem un viņu mazajiem purniņiem, tad ar pirtiņām un peldēšanos. turpinu gaidīt savas siltās vasaras naktis, kad jaukas mūzikas pavadīta, sēdēšu uz balkona un skatīšos zvaigznēs ar binokli, jo tā ir daudz foršāk.
tā dziesma mani nepamet