šodien gribas atvērt visus logus, ielaist iekšā svaigu gaisu un izmest ārā visu, visu nevajadzīgo, lai ir vieta jaunajam :)
ejam kārtot mazo nārniju :D

upd: ko lai dara ar stopēšanas uzrakstu Cēsis un otrā pusē Rīga? zinu, ka noderēs, bet zinu arī, ka tad, kad man viņu vajadzēs, es viņu nekur nevarēšu atrast :D
* pirmo reizi uz Forum Cinemas biju 01.11.2005, tad biļete maksāja 1,60Ls un gāju skatīties Emīlijas Rouzas ļauno garu izdzīšanu. atradu arī biļetes Cēsis-Rīga, kad cena vēl bija 1,80Ls, ne 2,60.
jāturpina papildināt, lai vismaz kaut kas paliek pēc iznīcināšanas

kādam vajag 2000 gada automobiļu žurnālu krievu valodā? :D arī 99. gada žurnāls ir, vismaz mamma tā teica

mamma: Pata, tev vajag šito no priekuļu kultūras nama nosperto afišu, kura ir izplūdusi un bija pa 2Ls?
es: jāa?
mamma: Pata?
sāku smieties

tādi brīnumi te, šausmas. un Madara - es atradu tavu 11. klases liecību! un vēl zīmes, kā mēs stopējām uz Zvēru, un tad arī zīmēšanas bloku, kur tu zīmēji līķa gaļu un mani ar alu un vēl visu ko :D tik smieklīgi! vēl arī tavu vēstuli man uz kaut kādas aptaujas par fotogrāfēšanu Pļavnieku ģimnāzijā.

apmēram kopš 11 no rīta ar mammu kārtojām viena skapīša atvilktnes un plauktus. 2 maisi ar papīriem un visādām drazām ārā metami/dedzināmi. istaba izskatās vienkārši nekārtīga, bet es sapratu, kāpēc tā. mēs atbrīvojām vietu skapīšos, lai istabas nekārtību pārvietotu tur un citi to neredzētu :D sieviešu loģika
atradu arī savus lielisko stāstiņu "Zemi rokošie kāju īkšķi", bet par to nākamajā ierakstā.

Reiz, sensenos laikos, dzīvoja zemi rokošie kāju īkšķi. Viņi bija nabadzīgi, bet laimīgi, tomēr reiz notika nelaime. Kā jau zināms, visu savu necilo mūžiņu ZRKĪ raka zemi visu māju piemājas dārziņos, bet tad! Citplanētieši no ļaunīgās planētas "Aizkuņģa naba" uzlika lāstu visiem tiem dārziņiem, tas ir, dārziņi vairs neatradās pie mājām, tie atradās attālā ciematā, kur māju vispār nebija. Tur nebija nekānekānekā, gandrīz tāpat kā nekā nav vēderā, kad nav ēsts veselas 3 dienas un 21 stundu, un 54 minūtes, un 25 sekundes. Ā, un vēl! Tajos dārziņos arī rakt nebija ko, jo tie citplanētieši bija visu zemi pārvērtuši par putnu spalvām, tā ka vispār bija traki šausmīgi. Tā nu ZRKĪ palika bez darba, jo viņiem nebija, kur rakt zemi, līdz ar to viņi palika arī nelaimīgi un nabagi pavisampavisam. Jā. Vispār neviens (jā, NEVIENS) nezināja, kāpēc planētai "Aizkuņģa naba" un citplanētiešiem tā vajadzēja slikti izdarīties, bet tas jau ir cits stāsts, un vispār šim stāstam nemaz nevajadzēja būt ar laimīgām beigām, tā ka - BEIGAS!

Viss sākās ar to, ka pienāca pavasaris. Tas bija daļēji saulains, bet arī pietiekami slapjš, lai vardītēm būtu prieks dikti liels. Tā nu sāka viss lēnām plaukt, apmēram tādā ātrumā, kā bruņurupucis rāpo pa smilšainu tuksnesi traki karstā bezvēja dienā. Plauka un zaļoja viss. Putniņi čivināja, kukainīši darbojās, tantiņastirgus placī klačojās, pulkstenis griezās, bet ķiršiem sāka plaukt ziedi..
Vai šim stāstam būs turpinājums? Nē, jo tad, kad es to rakstīju, es droši vien biju pavisam cits cilvēks :D + mana valoda nav pārāk aizraujoša, jo vārdi atkārtojas pārāk bieži, bet vispār šķiet, ka es pat atceros to, ko gribēju rakstīt tajā stāstā. Vēl viens šepat tālāk>

"Visi galīgi pjanije" (laikam ietekmējos no Tumora?)

Bija tāda brīnumskaista diena. Neviens no Viņiem negribēja būt vecs, jo tas ir gandrīz kā miris un tiem virsū lec nāve, bet viņi to negribēja - nē nē nē! Tātad, šajā kompānijā ietilpa arī duračka Delma. Viņai bija jāiet dikti garš ceļš uz mājām no skolas un galvenais, ka katru dienu cits, jo tāda bija grūtā dzīve viņas. Ceļš bija garš un dubļains, gandrīz tik pat dubļains kā ceļš pār kuru traukušās miljons trīskājainas žirafes lietus laikā, kas bijis bijis tikpat spēcīgs kā mājturības skolotājas sitiens segai pa vārīgo vietu ar ādas vai dzelzs pletni. Nu tātad, katru dienu ceļš un viss pārējais palikās arvienu dubļaināks un tas viņai traucēja dzīvi. Varētu pat teikt: TAS maitāja to. Lai padarītu dzīvi krāsaināku, viņa, no skolas iedama, vienmēr dziedāja jautru jo jautru dziesmiņu. Tā bija vāāārenjautra - aiz katra parastā vārda tika likts cits vārds, un tas bija CŪKA!
Tā tas turpinājās vēl pāris gadus, līdz ceļam tas bija noriebies tiktāl, ka... ka tas pārvērtās par purvu un nogremdēja duračku Delmu, kā arī tos piedzērušos Visus, bet vismaz viņu sapnis piepildījās savā ziņā - viņi nepalika vecāki!
(man cepī, ka es nepabeidzu stāstus (jo aiz tā ka, kur tā daudzpunkte, turpinājuma nebija). un vēl es saprotu, ka manai tā laika iedvesmai nav bijusi pilnīgi nekāda loģika un vārdu izkārtošanas sajūta teikumos)

tik garlaicīgos vakaros kā šis varētu vienkārši nosprāgt. nāktu miegs, ietu gulēt, jo sapņi vismaz ir interesanti, ja vispār ir