noskatījos 40min no Due Date, filma man tīri labi iet pie sirds, bet sapratu, ka man zb te sēdēt vienkārši. tagad nevaru saprast, ko lai dara, jo it kā stulbi atkal nenoskatīties filmu, bet arī stulbi sēdēt un nebaudīt to.
vēl es šodien sakārtoju pc galdu ļoti, un tagad man ir kārtīgākais galds miljons gadu laikā.
mammas nav mājās, un man ir mans mierīgais vakars, bet es laikam tik ļoti no tādiem esmu atradusi, ka vairs pat nezinu, kā lai par tādu priecājas.

redz kā, kad esmu viena un neviens mani nekomandē/nepamāca/nejautā neko, tad es visu izdaru kārtīgāk nekā tad, ja to liek darīt.
esmu sakārtojusi vairāk, nekā domāju, ka kārtošu. nebūtu tāds mistisks nogurums, pakārtotu vēl. gribas atbrīvoties no visa liekā, lai ir vieta jaunajam, gribas daudz vietas, telpas. tad liekas, ka ir vieglāk elpot un ir vienkārši vieglāk.
reizē gribas un negribas runāt. ja būtu kāds jauks cilvēks še pat, tad gribētos. katrā ziņā pie kompja sēdēt negribas, bet citu jau arī īsti nav ko darīt. ā nē, kaut kāda filma bija ap 23iem pa tv (ja es vēl nebūšu atlūzusi) piezīme sev - filma 22:55 pa pirmo Baltijas kanālu - Кошечка)
rītdienas plāns: celties jau 7os un sākt darīt lietas skolai. 9os Simpsoni, pēc tam turpināt darīties, jo pēc pusdienām mamma jau būs mājās un tad vairs neko negribēsies darīt, jo traucē un nepatīk, ja kāds skatās, ko es daru, un vēl pamāca. vismaz mājās noteikti.
varētu jau palasīt, bet atkal atceros, kāpēc es nelasu - man nav lasāmās vietas. vasarā tas ir balkons, bet ziemā? nav. un man patīk lasīt dienas gaismā, nevis lampas. man nepatīk to lampu gaisma, kas ir mājās. tās nav lampas lasīšanai. atkal prātā tā bilde, kur ir pareizā un nepareizā gaisma, kuras dēļ es kādā dienā sāku raudāt.
un ja jau es te tā iesāku, tad atcerējos, par ko jau sen gribēju uzrakstīt. man nenormāli besī, ja kāds svešs cilvēks autobusā piesēžas pārāk tuvu. neesmu no cilvēkiem, kas nelaiž nevienu sēdēt sev blakus, jo uzskatu, ka man ir tiesības tikai uz vienu vietu, bet tomēr tie cilvēki aizmirst par vēl kādām manām tiesībām, ja jau esmu tik jauka un ļauju viņiem sēdēt blakus. viņi aizmirst par manu privāto zonu. ja es sēžu, esmu iesildījusi sev vietu, pielāgojusies autobusa temperatūrai, bet viņi vienkārši brutāli piesēžas tik tuvu klāt, ka es jūtu aukstumu un to, kā viņi elpo, tad viss, mans mierīgais braukšanas noskaņojums ir izčibējis (lai gan Latvijas radio 2 pilnā skaļumā un ar pamatīgiem basiem jau tā to noskaņojumu katru reizi bojā). tad nu es tur tā sēžu, arvien jūtu viņu aukstumu, elpošanu un nedod dievs vēl sirds pukstus, un jūtos vienkārši izvarota. galīgi pretīga sajūta. runāt arī neko negribas, jo tad ir sajūta, ka es vēl vairāk ļauju tam cilvēkam ienākt savā zonā, jo viņš ne tikai jūt mani blakus, bet arī dzird. tjip - nahuj es nepasēžos nostāk? nu tas autobuss nav ar tik superekstramilzīgiem sēdekļiem, nav jau nekāds Ecolines, hah. viss. izteicu savu sāpi.
un virsrakstu es rakstu pēdējo gandrīz vienmēr.
un vēl es šodien parunājos ar Austi un mums iet līdzīgi. vēl aplīmēju Pringles salt&vinegar tukšo čipsu paciņu ar melnu izolenti, savādāk katru dienu tā man liek skumties, ka tos čipsus man neredzēt kā savas ausis (pat ne spogulī). tumbiņa stāv uz tās paciņas vienkārši. un jāāā.
pilnīgi kaut kāda bēdīga kaķīša sejiņa man tagad.