sākšu ar to, ka man bija pilnīgi wtf sapņi. es it kā cēlos jau 12os, bet esmu augšā tikai tagad. aptuveni pirmā stunda pagāja pusmiega vāvuļošanā par to, ka es celšos. rādījās kaut kādas matemātiskas formulas saistībā ar pulksteņiem un visu ko, to pašu arī mammai teicu, ka es domāju miegā matemātiku, lai gan nevar saprast vai tas bija sapnis vai tiešām. nākamā stunda pagāja sapņojot par kaut kādām sporta sacensībām, pilnīgu vasaru parkā, par būšanu pie Edžus, kas pārvērtas par būšanu kaut kādā Amerikas krievu rajonā (wtf?? :D ) ūn vispār dīvaini. un viņš visu laiku kaut ko mehojās sapnī un es jautāju, kas ir un viņam bija vienvietīga gultiņa ļoti tuvu pie slīpās sienas un tur nebija vietas. vinš skaļi un dusmīgi kaut ko teica un tad sāka stāstīt, ka iepriekš gāza plauktus un spēcīgi sita bumbu pret zemi..jāa. tad es sapņoju par to, ka Sabīne, Sanita un visas meitenes karoč taisās uz ballīti kaut kādu, bet tā taisīšanās notiek manā istabā, kas ir daudzas reizes lielāka. tad es pieeju pie plauktiņa, kur man stāv tā kā visas rotas (tāda plauktiņa īstenībā nav, ja neskaita to kastīti, kura ir iebāzta ellē ratā kur), ņemu rokas pulksteni, skatos tajā vērīgi, gribu uzlikt modinātāju (parastam rokas pulkstenim), griežu jau rādītājus pareizi un tad pamostos no tā, ka man roka pilnīgi notirpusi, nejūtīga un telefons saspiests vēl rokā :D vēl sapņoju par kaitinošajiem sīkajiem, kuri skolā visu ko jautā. vai autobusā. man viņi pat sapņos ir jāpacieš!
sameklēju smukus dzejoļus :D jāizdomā, kuru iemācīties. bet vispār ar steigu jāķeras klāt mācībām. man totāli vairs nav laika, ja vēl jāiet dušā, lai taptu laba mistera Baseina slapjajiem apskāvieniem :D un man mazliet iet ciet.

twitteris piespamojas zibens ātrumā:
- es sēžu, skatos monitorā un smaidu kā lose, bet tas tā kā nepaātrina manu darbu izpildes ātrumu vai vispār jebko :D
- man iet ciet. man sirds vietā ir smaržīgs kēksiņš :D un silts. /notek siekala
- pizģec, es smejos par savu 5 matemātikā, tas ir normāli? es nesaprotu, kāpēc man tā ir :D nu, smieklīgi par sliktu atzīmi
- man gļučī, ka zīmulis pa lapu kustās. tagad es mierīgi varētu iztēloties, ka tas rāpo pa galdu un luncina grafītu kā astīti
- man ir stiprs gribasspēks, bet pašlaik viņš dus saldā miedziņā citā pasaulē ^_^ pasaulē pie zīmuļu sunīšiem un kēksiņu sirdīm
es varētu sarakstīt desmitiem lapu ar pilnīgu bezsakaru par kaķīšiem un keramikas govīm, par plastmasas cimdiem un skudru kājiņām, bet domraksts par eksistenciālismu stundas laikā ir tapis par 78 vārdu vārsmojumu. faking stundas laikā! ko pie velna man darīt? tik divejādas sajūtas iekšā - mazliet vainas sajūta par to, ka atkal neko nepadaru, bet no otras puses kaut kāda debīla sajūsma par īsti neko. skatos kā man saceļas un nolaižas..zosāda :D

upd: un es nevaru pati uz sevi ilgi dusmoties. mazliet padusmojos uz vairāk nevaru. tas ir tāpat kā ar kaķīšiem - tev kāds piedirš istabu, bet pēc mirkļa jau tas maita guļ tev klēpī un maļ savu murrājamo. nē, man tā nav, bet pieņemu, ka kādam noteikti ir :D (jauki, ka tagad šo piemēru iedomājos par cilvēku..kurš piedirš istabu un tad ielien kādam klēpī murrādams).
AK DIEVZ KĀ MAN IET CIETI!!

upd2: kamēr mamma bija pamodusies, aši izstāstīju savu bēdu par to, ka man nerakstās, bet ka no skolotājas es nevaru izvairīties, jo man pie viņas šodien stunda. ko es ar to panācu? neko, viņa iemiga

kas man jādara? vai es dzirdu kādu mistisku un tālu balsi, kas man saka, lai beidzu te rakstīt un ķeros klāt īstajiem darbiem? jāa? nu es to ļoti labi saprotu arī bez teikšanas, paldies :D

upd3: jau galvā dzirdu teikumus, kas sākas ar vārdiem "bļe Pata..". miiiu?