rīt skolā bildēšanās, tāpēc - kāpēc gan man nesēdēt pus nakti augšā, lai rītdien izskatītos vienkārši satriecoši? es arī nezinu

šodien nejutos veselāka par citām dienām, bet uz skolu aizbraucu, lai savāktu matemātikas pierakstus un secinātu, ka sporta diena notiek un ka man tāpat nav jāpiedalās, jo pagaidām ir atbrīvojums no sporta. aši tiku līdz Cēsīm, izstaigāju veikalus, nenopirku smukas, melnas tenisčības pa lats piecdesmit (jo viņas man bija mazliet par mazu, bet (*) derētu tieši laikā un izskatītos burvīgi) un vēl visādus niekus. aizvilkos līdz dzīvoklim ar domu nomazgāties, bet atkritu matracī un izdomāju pagulēt stundiņu, jo iekšas griezās apkārt un galva tāpat. galva vispār šodien ļoti izcēlās. biju pussnaudā/pusnomodā, kad sapratu, ka man galvā skaļi viena uz otru bļauj 2 balsis, tā tiešām skaļi un pat agresīvi. sajutu spiedienu starp uzacīm un tad pieri pārklāja durstīgo adatiņu sajūta. visnotaļ wtf, bet nu pieeeaaņemsim, ka tas ir normāli. pazvanīja tante, prasīja kaut ko par maizi un sapratu, ka varu tikt ar viņu mājās un ka ieekonomēšu piecdesmit santīmus (turpinājums sekos). veikli nomazgājos, uzzināju, ka man vēl ir laiks, savācu un saplacināju tukšās/pustukšās pudeles, savācu lielāko drazu dzīvoklī un domāju, ka iešu augšā pie veikala gaidīt, lai jau nav pa kalnu jābrauc lejā speciāli. nesteidzīgi gāju, skatījos, kā rudens aprij kokus un trotuārus, aizgāju. nostājos pie koka, gaidīju. man garām pabrauca nezinu cik daudz (3) autobusi, miljons mašīnas un pāris (jap, 2) vilcieni, bet no tantes ne ziņas. kad biju nogaidījusies kādus tūkstoš gadus (30 minūtes), viņa sadomāja pazvanīt un pateikt, ka man jāpagaida vēl kādi pāris gadi (10 minūtes) un tā nu es tur stāvēju vējā un smalkā lietū, stāvēju un izklaidēju sevi ar Kinder Bueno papīrīti, bet tas nebija uz ilgu. tad es iekšēji sāku runāties ar koku, bet tad es padomāju, ka laikam koks mani izklaidēs tik pat ļoti kā betona siena, tāpēc pārstāju ar to runāt. uz koka kāds bija uzlīmējis košļeni un es ienīstu to cilvēku, jo es tieši tajā vietā gribēju atspiesties (lai tev tik daudz lampu, ka tev acis izdeg /(c) (*) māsiņa/). pēc tiem mokpilnajiem stāvēšanas mirkļiem mani savāca, biju mašīnā, runājos ar Jadvigas tanti un manā prātā iezagās doma, par vecu cilvēku miršanu, kas mani padarīja ļoti skumīgu un es tagad negribu par to domāt, jo varētu sākt raudāt, bet man tagad ir dusmīgā seja un raudāšana tai nepiestāv.

otrdien redzēju čali-pašnāvnieku. viņš stāvēja zem ozola, kamēr no tā bira zīles. viņš stāvēja un blenza uz ielu. domāju, ka ikdienā viņš ir tik pat dzīvespriecīgs un jautrs cilvēks.

kādā citā dienā, kad es devos uz dzīvokli, es gāju garām kakājošam sunim, bet, kad viņš pamanīja, ka es redzu, ka viņš kakā, viņš to beidza darīt un sāka nākt man līdzi. lieliska ir apziņa, ka kāds tevi uztver ar lielāku degsmi nekā kakājot.

pēc sešām stundām man ir jāceļās, bet līdz tam man ir jāuzraksta stāstiņš angļu valodā, jāsamācās vārdiņi, jāsataisa nagi, seja un jāizmazgā mati. vēl man ir jāizdomā tāda ļoti nesvarīga lieta kā - ko pie velna, lai es velku rītdien (nu jau šodien), lai es izskatītos skaisti, bet nu šo problēmu es mazliet atrisināju pavisam neilgajā (33 minūtes) sarunā ar (*). mēs kādreiz dzīvosim Nūbijā, un mums būs lietusizturīgas mālķieģeļu mājas, un mums nebūs pases,un mēs pašas izdomāsim, kad mums ir dzimšanas diena.

ja laiks apstātos uz kādām divām stundiņām un varbūt pat pagrieztos tās stundiņas iepriekš, tad visticamākais, šonakt taptu kārtējais šedevrs no bildēm. iedvesma nāk tikai naktīs, padauza tāda.

gribējās ielikt bildi, bet vienīgais, par ko iedomājos ir - . labunakti

(man vienalga, ka gari. es tāpat nekad neatcerēšos lj cut'u no galvas, tas ir tāpat kā ar mīkstinājumzīmi krievu valodā, es to vienkārši nevaru)