no rīta (7os) tētim bija monologs ar sevi, jo es neatbildēju, ja nu vienīgi galvā ar frāzēm - mmhm, noteikti. jā, protams. kā nu ne! savādāk jau būt nevar. nē zin, es esmu pilnīga idiote un vispār neko nesaprotu
man sāp kreisais žoklis un es nevaru normāli atvērt muti un paēst
šorīt bija vēl aukstāks ūdens nekā vakar

"bilde ir, bet skaņas nav"
tā par mani tikko pateica

braukšu uz skolu peldkostīmā, pohuj

tā vien gribas no visiem atsvešināties un kaut kur nolīst
varu derēt, ka rīt es domāšu jau citādi, jo būs alus un cilvēki
vēljoprojām sāp žoklis un pagrauzt barankas ir ļoti grūti
liekas, ka sačakarēju latviešu valodas skolotājas kompi

tik ļoti gribas gulēt un nejust nogurumu. emocijas pārāk atņem enerģiju.
nolakošu nagus melnus un varbūt iestāsies kāds miers

"tu esi savā istabā. logs ir atvērts un ārā dzird tikai tumsu. nakts vēsums ir apņēmis tavu augumu. ar viegliem pieskārieniem tu noglāsti auksto naža asmeni. noviz tavu melni lakoto nagu atspīdums, tu redzi savas neprātīgās, tumšās acis naža asmenī. tajās deg naida ugunskuri un bango sāpju viļņi. tu paņem spalvu, iemērc to ogļmelnā tintē un uz iedzeltējušas lapas ar apdedzinātām malām tu sāc kaut ko rakstīt. roka nodreb un tinte izlīst uz sniegbaltā paklāja. nu to rotā melnu dimantu krelles. tavas zīda kleitas mala ir nošķiesta ar tinti. tā ir netīra. tu to novelc un izej naktī. spīd mēness, tālumā kauc vilks. zvaigžņu asaras atmirdz naža asmenī, gaisā virmo asinssārta smarža. tevis nebija, nav un nekad nebūs"