nevar saprast, vai es pati sevi noskaņoju uz neforšām lietām vai arī vienkārši jūtu, ka viņas tādas būs
zinu, kā vajadzētu darīt, bet daru gluži pretēji. to jau sen esmu sapratusi, bet atkārtošana - zināšanu māte
mani daudzas jo daudzas lietas priecē, bet tajā pašā laikā ir tāda lieta kā galva, pa kuru šaudās miljoniem domu, kas neliek mieru un aizķeras, un liek par sevi domāt. jo vairāk par to domāju, jo vairāk galva sāk sāpēt un izraisa visādas stulbas emocijas (jā, emocijas ir stulbas! bet vajadzīgas, neko teikt) gan jau, ka daudzas reizes nonāku pretrunās ar sevi, bet tāpēc jau ir dzīve, kuras laikā tās visas var sakārtot pa plauktiņiem, pēc tam ik pa laikam pārkārtojot un dodot vietu jaunām
ajj
nu par savādākām lietām
šodien no rīta garīgais tīri nekāds + vēl samācies laiks, bet saullēkts tāpat skaists. pēdējā laikā vispār visi saullēkti skaisti, izskatās kā no pasaku grāmatām izgriezti. vēl tik trūkst pāris zelta putnu, kas pārlaistos pāri koku galiem un aiz sevis atstātu vieglu migliņu.
izlūzija par to, ka varbūt biļete līdz Priekuļiem maksā 60 santīmus pagaisa, jo nu, maksā 80.
tā kā esmu tā skolas kultūras lietu organizētāja, tad man kaut kas jādara sakarā ar skolotāju dienu, un man pilnīgi nav nekādu ideju. it kā jau ir, bet tajā pašā laikā nav, jo skolotājas nav īsti jaunas meitenes, kurām prāts uz muļķībām nesas, lai gan visiem jau gribas atlaist.
sapratu, ka man īsti negribas baigo atbildību par visu (vispār visu, visu), bet tāpat jau kaut kad tā būs jāuzņemās, tāpēc labāk ielauzties šitajā visā padarīšanā atrāk. laikam.
bet nu šodienā smieklīgi bija tas, ka mēs gājām uz "kapeni" (kafejnīcu->kafeni->kapeni) un pa ceļam sapratām, ka latviešu valodas skolotāja ir "kapa rene" (kaparkalēja->kaparene) un tik nenormāli smieklīgi palika, ka vai vai vai
bet vispār sāk likties, ka filozofijas stundas man liek vairāk domāt, kas ir labi, jo (te sekotu kāds citāts, bet es kaut kā neko nevaru atcerēties)
biznesa ekonomikā man pazuda vārdi, vienkārši nespēju formulēt jēdzienu, ko gribēju pateikt. skolotājai pēc tam notika tāpat un sākām spriest, ka varbūt tas ir lipīgi, bet labāk jau, ka ne
nezinu, kas vēl tāds. esam dežūrējošā klase, es atkal dežūrēju 1. stāvā pie māsiņas kabineta. bija tāds viens brīdis - ar Eviju ejam tur, es kaut ko runāju un pēkšņi man kaklā ieskrien muša. sāku klepot un beigās ņemu un nospļaujos, lai to mušu dabūtu ārā, vienkārši reflekss, ka vajag spļaut, neatkarīgi, kur es atrodos, jo uz to brīdi es atrados vietā, kur var spļaut. pašai šoks un rēka, Eviaj vienkārši galīgi gar zemi.. :D paņēmu salvetīti un satīrīju. uz šīs smieklīgās nots beigsim šodien

bļeģ, sapratu, ka es nejūtos īsti laimīga. vismaz uz šo brīdi. varbūt kāds man ir noskaudis laimi
gribas pasūdzēties atkal, par daudzām lietām, bet tagad tikai par fiziskajām - sāp mugura nežēlīgi, galva, starp ribām uz kuņģa pusi, un kāju muskuļi galīgi krampjos raujas. kaklā atkal mudžeklis un žigulis arī niķojas. es negribu nahuj iet pie kādiem ārstiem, to tik man vēl vajadzētu. ceru, ka 4diena visu krasi mainīs. es varbūt varētu nedzert, bet es negribu. es mīlu alu