gulēju pat veselas 6h šonakt, bet tas nav gana, nepavisam, un es to zinu. visu laiku tas bezspēks velkas līdzi, nekur nevaru no viņa izbēgt, besī!
es laikam arvien vairāk iepatīkos dažām skolotājām, jo esmu tā, kas klausās un jautā. piemēram, biznesa ekonomikā, uz stundas beigām, kad skolotāja ar klases biedru ne to strīdējās vai kaut ko tādu, viņa teica: "tas taču nav normāli, ka tikai viena Patrīcija klausās manī, bet visi pārējie sēž, pat neklausās un kur nu vēl domā!" kaut ko tā. ģeogrāfijā tas pats, dažu brīdi man pat liekas, ka skolotāja runā tikai man.
nolakoju sarkanus nagus atkal, zinkā, sarkana krāsa uzlādē, es ceru, ka pozitīvi, ne negatīvi. un vēl es nevaru saprast, kapēc mazas meitenītes ir tendētas uz mana vārda uzzināšanu, tiešām nevaru saprast. kad uz autobusu no rīta gāju, atkal 2 maziņās no paliela attāluma bļāva man "labrīt" un "kā tevi sauc?" uz ko es neatbildēju, jo nu..jo kapēc viņām jāzin mans vārds? es jau netaisos būt par viņu "lielo draudzenīti nr. 1", jo man to neeevajag!
viss.
noskaņojums: gulētgriba
skan: neskan