karalauka blocins

nuja, labvakar, mazie draudziņi.

esot kāds Skolotājs (māsteris) teicis, ka būt māsterim mežos un laukos ir viena lieta. bet būt un palikt (vai kļūt un palikt) par Meistaru ikdienā dzīvojot mūsu normālu cilvēku dzīvi esot daudz grūtāk. Kur nu vēl ja blakus ir ģimenes locekļi - jo īpaši vīrs vai sieva. Kas spoguļo Tev atpakaļ visu, ko pats sevī nevaru ieredzēt.

šovakar šie vārdi man iekrīt dziļi sirdī.

jauku vakaru / nakti mums.

Šovakar snieg. Sākās kā cīruļputenis, ar putnu čivām un visu pārējo. Pēc tam Ziemassvētki. Pašreizējais stāvoklis - atkal ziema. Pat pikoties negribas.

Ir viegli sajust un nopriecāties. Ir grūti saglabāt sajūtu. Vēl grūtāk - dzīvot to sajūtu un izdarīt. Iemiesot.

Izrādās, ka tipa mīlēt ļaudis un visu apkārtējo nemaz nav grūti. Pa īstam grūti ir mīlēt sevi. Savu atspulgu spogulī. Savu iemiesojumu vistuvākajā cilvēkā. Katru vārdu, kas izlaužas no mutes.

Kā Tu jūties?

Nujā.

Ja cilvēks vispār nav pieradis parunāties ar sevi un nekad nav rakstījis dienasgrāmatu, tad viena gada un 2 mēnešu atstarpe starp ierakstiem droši vien nevarētu būt pārsteigums. Pat šo rindiņu autoram ne.

Uz tikšanos, Karavīriņ!

cilvēks no mātes dzemdes līdz kapam (un sazin vēl kas bijis pirms tam un kas vēl sekos) esot viens.

tā lūk arī jūtos.

******

reiz skolas gados aiz slinkuma rakstīt latviešu literatūrā sacerējumu izvēlējos vieglāko ceļu un uzrakstīju dzejoli, bet tā drīkstēja.

neko daudz jau vairs neatceros, bet vienu pantiņu gan.

Tu, vientulība mana
Vienalga Tev saullēkts vai riets
Tu apskauj mani maigi
Kā dzeloņains drāšu siets