gribēju rkstīt ko mierīgāku, piezemētāku; arī par to, kā mans bebis ir izaudzis un cik labi tas redzams, kad viņš lodā gar 4 mēn. vecu bebi...
bet palasīju Cāli (vēl šodienas piedzīvojumi uz ielas...) un sacepos. cik daudz citiem ir daļas gar citiem bērniem, to pareizu/ biežāk nepareizu audzināšanu. tā sāpe par citu bērniem un tā lielā pasaules glābēja apziņa! dažreiz gribas jautāt - šitā pētīdami un satraukdamies par citiem, drusku par saviem bērniem neaizmirstās? tie ir pareizi izaudzināti un aprūpēti?
es nebeidzu vien brīnīties par cilvēkiem, dažkārt žoklis atkaras un neveras ciet.

bet tagad eju piebeigt grāmatu