pienāk tādas dienas, kā šī. kad es nevienu negribu, es dzīvoju visiem paralēli. man vajag tikai sevi un savu pasauli.
es nezinu, kas es esmu, es esmu pazaudējusies; vai arī neesmu atradusies. un viss, kas man šobrīd ir apkārt, mani kaitina. un tas bardaks, kas ir mājās un kas uzrodas mērkaķā ātrumā un pastāvīgi, vispār man rada histērijas. bet es negribu darīt neko, NEKO.
piecas brīvas dienas - un ne miņas no trauksmes, no tās sajūtas, ka kkas ir jādara, kko var nokavēt. es esmu sliņķe, po žizņi...un tā es savu vietu neatradīšu

žurnālu un seiālu vakars, par visu pārējo domāšu rīt.