viss jau ir labi...kaut kreņķējos, pārdzīvoju, man sāp un raudāt nākas...
man negribas, lai ir slikti, man negribas lai sāp un negribas raudāt; es izdaru secinājumus, pieņemu lēmumus; izvairos no nepatīkamā un dzīvoju tālāk...jo es gribu priecāties par to, kas man tagad ir, es gribu gūt baudu no dzīvošanas! patiesībā man patīk smaidīt, stāvēt uz galvas un smaidīt...vairāk nekā mest kūleņus:)

izrādās oktobris jau ir klāt...un algas paaugstinājums priecē, nu tāds muļķīgs sīkums, bet ielīksmo:) gribas dalīties šajā priekā, teikšu vakarā vīram: "man ir jaunumi, visnotaļ iepriecinoši...":)

man ir divas nedēļas, lai uzrakstītu analīzi...hmm, lai arī beidzot ir termiņš, es nevaru saņemties...
es negribu nodot slikti uzrakstītu analīzi, es to nevaru atļauties!
aber kā? skaidrs,ka mājās es to nedarīšu, bet šeitan es arī nevaru! 2 nedēļas....